Par franču personvārdu atveides principiem

Izstrādātajos personvārdos ņemti vērā L.Ceplīša (1963. gads) un B.Bankavas (2004. gads) publicētie ieteikumi par franču īpašvārdu pareizrakstību un pareizrunu latviešu valodā. Taču minētie ieteikumi attiecas tikai uz galvenajiem principiem, un visus konkrētos gadījumus tie aptvert nespēj. Šajā personu rādītājā iekļauts ievērojams skaits personu vārdu, līdz ar to radušās dažas atkāpes no norādījumiem, kā arī korekcijas to lietojumā.

Personu rādītājā vienādoti L.Ceplīša norādītie franču burtu kombinācijas gn (izrunā [ņ] ) trīs atveidojumi, paturot tikai ņ. Piemēram, Signac – Siņaks, Pagny – Paņī u. tml.

Reizumis problēmas rada franču valodā neizrunājamais h. Piemēram, ja neizrunājam h un e (vārda beigās), pie tam atveidojam u ar „i”, tad personas uzvārds Hue (Francijas KP līderis) būtu atveidojams kā „Ī”. Pie tam šajā atveidojumā neviens grafiskais simbols nesakrīt ar oriģinālrakstību. Tāpēc ieteicams to atveidot kā Hī. Arī priekšvārdu Hyacinte ieteicams atveidot tuvāk oriģinālrakstībai – Hiacints, nevis izrunai – Jasents.

Principam „u atveidot ar i” ir iespējamas variācijas. Gadījumā, ja u ietilpst divskanī, kā, piemēram, uzvārdā Nuytten, ieteicams arī latviešu valodā saglabāt divskani - Nuitens.

Vēsturiski nostiprinājušos atveidojumus, pat ja tie neatbilst oriģinālizrunai, ieteicams atstāt nemainītus. Tā, tuvojoties oriģinālizrunai, neredzīgo rakstības izgudrotāju „Braille” vajadzētu atveidot kā „Braijs”, taču vēsturiski ir nostiprinājies jēdziens „Braila raksts”, tāpēc atstājams šāds atveidojums ar l. Tomēr citas personas ar tādu pašu uzvārdu būtu saucamas Braijs.

Joprojām problemātiska ir personvārdu atveide, kuru sastāvā ir artikuli – de, de la, du, des. Mūsdienu latviešu rakstu praksē šie artikuli sapludināti ar īpašvārdiem, piemēram, Lafontēns, Delatūrs u. c. Ieteicams būtu izvērtēt personvārda lietojumu oriģinālvalodā no atpazīstamības un jēdzieniskuma viedokļa, piemēram, vai „marquis de la Motte” vairāk atpazīstams kā marķīzs Delamots, Lamots vai Mots. Bez tam, ievērojot to, ka personvārdu atveidē no itāliešu valodas artikuli tiek atstāti ( piemēram, d’Annuncio), nav saprotams, kāpēc atveidē no franču valodas tie būtu sapludināmi ar īpašvārdu. Iespējams, šajos gadījumos vajadzētu atsaukties nevis uz izrunu oriģinālvalodā, bet gan rakstību. Līdz ar to gleznotājs Le Nain nebūtu atveidojams ka Lenēns, bet gan Le Nēns. Šis jautājums vēl būtu pētāms un izlemjams atsevišķi.

Protams, principiāli ieteikumi nevar attiekties uz iespējamiem izņēmumiem. Tāpēc vienmēr noderīgi ir avotvalodas lietotāju padomi, taču arī tā nav garantija pareizai personvārda atveidei, jo bieži vien pat paši franči vairs nezina, kā īsti izrunājami daži personvārdi. It īpaši tad, ja tie ir senākas izcelsmes vai arī pastāv reģionālas atšķirības dažu burtu kombināciju izrunā.