Lielajam akmenim tuvākā apkārtnē ir daudz brāļu, gan mazāku, gan lielāku. Katrs ar savu stāstu vilināt vilina dabas draugus.

Tā ir vesela pasaule ar mūžības mēru, ar pirmsākumu noslēpumainību, ar klātbūtni, kas vieš uzticību. Šķiet, ka akmeņi būtu nedzīviun sastinguši. Taču arī tie elpo, pārveidojas un pat zied. Mūsu tauta savu dienu sūrumā ir pratusi akmeni izjust, iemīlēt, iepazīt. Kaut mūsu dabā ieaugušam tam vienmēr līdzās skanētu latviskā valoda! /Lija Brīdaka/

Pie lielā akmens irnorāde, ka jāmeklē dzeņa Teņa riekstu kalve. Tas ir tur, pie nokaltušā ozola, kur vienmēr skan dzeņa Teņa kalšana. Zem ozola mizas ir tik daudz tārpiņu un kukainīšu! Dzenim Tenim tā ir īsta delikatese, pēc tās viņš uzēd riekstus...Nonākam "lazdu mijkrēslītī", kur notiek pasaku stāstīšana, mīklu minēšana par putniem. Tur blakus nokaltušajam ozolam bērni iestādījuši jaunu ozoliņu. Apmīļojam to, lai braši aug.

Senatnē:
Pirms 12 tūkstošiem gadiem no mūsu apkaimes uz Skandināvijas pussalu sāka atkāpties pēdējais apledojums, atsegdams ledāju sanesumus, izveidodams tādu reljefu, kāds tasir arī tagad, vietumis segts ar bagātīgiem akmeņu krāvumiem. Šos morēnu akmeņus dēvē par laukakmeņiem. Kaut arī tie bieži sastopami pļavās un mežos.

Akmeņu tuvība mūsu senču dzīvē saglabājusies folklorā, tāpat kā senie dabas priekšstati.

Stāsts par akmeni:

Šis lielais pelēkais akmens ar dobīti augšpusē, radies tajos laikos, kad no Sodēju purva (starp Seces un Vīgantes pagastiem )uz šo pusi laidies tagadējais Vīķu ezers, kurš bija atdalījies no tepat netālu esošā Baltiņa.
Par to padzirdējis vecais Velns, ko šai pusē reizēm ļaudis saukuši arī par Jodu, kas dzīvojis tepat aiz Daugavas. Tas gribējis aizkavēt ezera nolaišanos. Paķēris lielu akmeni no Postlejas un skrējis taisnā ceļā uz to pusi, kur tagad Vīķu ezers. Bet viņa abi dēlēni Lodītis un Sodītis, gribēdami tēvam palīdzēt, arī paķēruši pa akmenim un skrējuši pakaļ, bet iedziedājies gailis; visi palikuši, cik tālu tikuši.
Te nu ir tas jaunākā dēlēna Jodīša Sodīša akmens, ar dobīti augšpusē, taisni tik lielu, kur velnēnam savu dibenu nolikt.
Vai Tu zini teiku, kā īsti cēlies Vīķu ezers ? Vai zini, kur atrodas Ezernieku Velnakmens (Svētakmens), ko varbūt nesa Sodīša un Lodīša tēvs Vecais Jods?

Stāvot pie lielā pelēkā akmens domāju, ka arī senos laikos tā radās teikas. /Maija Daina Paegle/

Apskates objekts iekļauts TAKĀ: Sēļu elpa Sēlpils Boļānos

Objekta iesniedzējs: Maija Daina Paegle un Spodra Purviņa

Latvijas kultūrvides TAKAS kurators Zemgales reģionā: Aelita Ramane