Baronu apslēptie dārgumi
(pēc nostāstiem)

Tai gadā, kad bija lielie nemieri un latvieši gāja dedzināt vācu baronu muižas, tādi notikumi bija arī Šķēdes pilī. Tad te valdīja fon Zasu dzimta. Viņi jau iepriekš bija ļoti sabijušies. Uzticīgais vagars ziņoja par bauru plāniem. Bija ātri jāizdomā, kur paslēpt zeltu, sudraba traukus, rotaslietas un citas vērtīgās lietas, lai tās nenonāktu kalpu rokās. Jau no pils senajiem celšanas laikiem pagrabā bija saglabājusies slepena eja. Tā veda no Šķēdes pils zem upes līdz baronu kapličai. Baroni nolēma savus dārgumus paslēpt šai ejā. Protams, ne jau paši tur visu nesa, bet pils kalpi. Lai būtu drošāk, ka dārgumus tik viegli neatrod, tos saraka zemē ejas vidū. Tā kā eja bija gara un ieeju tūlīt aiztaisīja, tad ātri dārgumu slēpējiem trūka gaisa. Viņi ik pa brīdim skrēja ārā, lai elpotu. Gandrīz viss jau bija paslēpts, kad barons izdzirdēja klaigas un redzēja lāpu gaismas, tuvojoties zemnieku baram. Lai paspētu pats paslēpties un lai neviens nepamanītu, ka pagrabā kaut kas tiek slēpts, barons lika tūlīt kalpiem nākt no pazemes ejas ārā. Viņi arī ātri skrēja, bet pēkšņi nogruva zeme un viens kalps palika pusaprakts un sauca palīgā. Tomēr barons pavēlēja viņu atstāt un visiem skriet ārā. Viņi arī paklausīja. Tūlīt durvis aizvēra un priekšā savēla akmens bluķus.

Zemnieki pilī iekšā tomēr netika un arī aizdedzināt lielo ēku neizdevās. Baroni no paslēptuves bēniņos izlīda tikai pēc divām dienām. Tūlīt pirmais ceļš baronam bija uz pagrabu pēc saviem dārgumiem. Kalpi novēla bluķus un atvēra durvis. Bet pa tām izgāzās kaudze zemes.

Nezin kā eja bija aizgruvusi. Tāda pat aizgruvusi tā izrādījās arī no kapličas puses. Daudz laika barons patērēja, liekot kalpiem rakties pēc dārgumiem, bet tā arī tos vairs neatrada. Gāja gadi un barons atmeta ar roku neveiksmīgajai rakšanai. Tā baronu dārgumi vēl aizvien dus aizgruvušas ejas vidū kaut kur zem zemes Šķēdes ciemā. Daudzi pēc tam mēģinājuši tos atrast. Pat izdevies atrakt eju, kura izrādījās, nebija pavisam aizgruvusi. Bet ejot tālāk pa to meklētājiem sācis trūkt gaisa, sveces un lāpas nodzisušas. Dažs tā arī palicis, nepaspējis izkļūt ārā. Varbūt dārgumus sargā pamestā kalpa gars.

Pils jumts
(pēc nostāstiem)

Sākumā jaunajai Šķēdes pilij bija tikai viens stāvs. Kādu laiku tā arī palika, bet tad barons noskatījās no citiem un izdomāja, ka vajag divus stāvus. Kalpi cītīgi strādāja, saveda materiālus un sākās pārbūve. Tomēr barons gribēja taupīt un lieki netērēties. Viņš lika nocelt jumtu, to nesabojājot. Kad otrs stāvs bija uzcelts, tad to pašu jumtu uzlika atpakaļ. Tā nu jumts no pils sākuma stāv vēl šodien turpat.

Par baronu Zasu
(Pēc Ainas Zaharēvičas stāstītā)

Šķēdes pils ir cēlis kaukāzietis ģenerālis Zass, kas bija Kubaņas-Kaukāzu kordonu komandieris, un kura varonību pret čerkesiem ilgi apdziedāja kalnu tautu vistālākie auli. Viņa vārdā nosaukts arī kāds cietoksnis Kubaņā. To tajos gados Kubaņieši bija atsūtījuši vēstuli uz p.s. „Viesturi”. Esot jautāts, kā saglabāta barona Zasa piemiņa. Vēstule pazudusi. Zass krievu- turku karā pēc kādas kaujas palicis turku ieņemtajā apvidū. Turki ir zinājuši, ka ģenerālis ir dzīvs, bet nevarējuši atrast. Ģenerālis bija pārgriezis nošauta zirga vēderu, izvandījis iekšas un noslēpies zirga vēderā. Pēc trim dienām krievi turkus atsita, Zass varēja turpināt savas gaitas. Aina Zahareviča stāstīja, ka viņas vecāmāte bērnībā redzējusi baronu Zasu. Melnas ūsas bija garas kā dunči, sarkanas bikses ar dzeltenām strīpām. Bijis bail, jo bērnus baidīja ar Zasu. Šinī reizē tikusi cauri. Satikšanās notikusi tēvam ēdienu nesot pie pils piebūves celšanas darbiem. Prasījis: „Kur tu, meitiņ iesi?” „Tēvam nesīšu ēdienu.”„Kur ir tavs tēvs?”„Viņš tur būvē. ” „Ej vien.”

Baroneses papagailis
(Pēc šuvējas stāstītā atstāstīja Daila Medne)

Baronesei bija viens ļoti mīļš papagailis. Viņai tas bija mīļš, bet citiem nē. Pret citiem tas bija nejauks un nekaunīgs. Pilī strādāja jauna šuvēja. Viņai arī bija jāēd pie kopējā galda. Maltītes laikā papagailis mierīgi lidinājies apkārt un darījis, ko gribējis. Bieži vien viņš pielidojis pie šuvēja šķīvja un knābājis ēdienu, neļaudams viņai mierīgi paēst. Šuvējai tas nav paticis, bet bijis vien jāpacieš nekaunīgais putns. Viņa nedrīkstēja to gaiņāt prom, jo tad baronese sadusmotos un meiteni padzītu. Tā papagailim bija bezrūpīga dzīve. Bet kad baronese nomira, tad papagaili nosita un ielika pie saimnieces zārkā. Tas taču bija viņas mīļais papagailis.

Apskates objekts iekļauts TAKĀ: Šķēdes pils

Objekta iesniedzējs: Inta Andersone un Šķēdes mazpulka dalībnieki

Latvijas kultūrvides TAKAS kurators Kurzemē: Ieva Ignatova