Baronu rēgs

Nevienam nebija noslēpums, ka barons Šķēdē dzīvoja izlaidīgi. Viņam bija pašam sieva, bet patika arī skaistās kalpones. Meitenes neko pretī nevarēja runāt. Tā kāda jauna kalpone palika stāvoklī. Barons vairs nelikās ne zinis, bet baronese viņu visu laiku lamāja. Meitene saprata, ka dzīves nebūs. Kad bērns piedzima, tad viņa to izmeta tualetē, bet pati aizgāja naktskreklā ābeļdārzā pakārties. Tā vēl šodien reizēm starp ābelēm pavīd balts rēgs un nakts klusumā skan bērna raudas.

Čigāni

Baroniem Šķēdes pilī patika jautra dzīve. Katru gadu vasaras sākumā pie viņiem ciemojās čigānu bars. Viņi skaļi un trokšņaini apmetās aiz pils pļavā, sacēla lielas teltis, sakūra ugunskuru un dziedāja un dejoja. Čigānietes bija gan ļoti skaistas, melniem matiem un tumšām dzirkstošām acīm, kas pievilināja zemnieku puišus. Un bija arī vecās čigānietes, kas salīkušas skatījās tumšu skatienu. Un tad likās, ka viņu lūpas murmina kādus vārdus, uzlikdamas lāstus. Čigāniem parasti līdzi bija arī dresēts lācis. Tas mazajiem latviešu bērniem bija lielākais brīnums. Viņi jau īstu lāci nemaz nebija redzējuši. Kur nu vēl dresētu. Tas bija liels dzīvnieks, ar dzelzs siksnu ap kaklu un garā ķēdē piesiets. Čigāni dziedāja savas dziesmas, skaļi skandināja savus grabuļus un lācis kā apmāts griezās dejā uz pakaļkājām, priekšķepas visādi vicinādams. Čigāni Šķēdē viesojās kādu mēnesi un tad devās tālāk. Tai vietā, kur viņi bija apmetušies, visu vasaru zāle neatauga.

Apskates objekts iekļauts TAKĀ: Šķēdes pils

Objekta iesniedzējs: Inta Andersone un Šķēdes mazpulka dalībnieki

Latvijas kultūrvides TAKAS kurators Kurzemē: Ieva Ignatova