Atbildes, kuras tu meklē
Objekti apkārtnē Meklēt

TAKA: Nezināmais par zināmo Staiceli

Vidzemes reģions, Staiceles pagasts, Staicele

Staiceles pagasts, kādreizējais Rozēnu pagasts ir bijis Vidzemes Lībiešu senā Metsepoles novada sastāvdaļa. Cauri visam pagastam vijas mūsu likteņupe Salaca. Tāpēc šeit bijusi ļoti sena apdzīvota vieta, pat no 12.gadsimta. Staiceles pagastā ir visai daudz vietu, kur sastopam kultūrvēsturiskas ainavas, robežakmeņus, savdabīgus akmens krāvumus, alas, parkus, dižkokus, muižas un pusmuižas un vēsturisko notikumu norises vietas.

Staiceles pagasta teritorijā kādreiz darbojušās vairākas ūdensdzirnavas, pirms 200 gadiem bijušas pat vienas vējdzirnavas. Apkārtnē darbojušies vairāki ķieģeļu cepļi. Salacas upes krastosbijušas senas apmetnes vietas ar alām un klintīm,bet upē pie Vīķiem bijusi kādreiz slavena balles vieta uz saliņas. Esam bagāti ar vairākiem dižkokiem un dižakmeņiem, kas apvīti ar teikām un nostāstiem, senu baznīcu vietām.....Karogu sils un tā apkārtne sevī slēpj daudz ko interesantu – tur atrodama Ungurpils barona Mežmuiža ar tai piederošām ēkām , turpat netālu avotiņš, no kura ūdens tiek vests pat uz Rīgu. Blakus avotiņam lepni slejas Karogu upurkalniņš ar upurakmeni sena teika stāsta, ka Alojas baznīcu gribējuši celt Karogu silā, bet, ko pa dienu uzcēluši, tas pa nakti pazudis. Sapratuši, ka baznīcai tur nav īstā vieta, cēluši to citur. Tā tagad tur saglabājies vien uzkalniņš. Šķērsojot ceļu Karogsilā pa dziļu gravu tek maza upīte, tautā iesaukta par Dzelzāmurupīti, kuras krastos ir pasakainas klintis, kuras ir apmēram 5 metrus augstas un alas, ar labirintiem. Turpat netālu nonākam līdz Dzelzāmuram – vietai, kur kādreiz bijusi dzelzs lietuve – fabrika, kurā gatavoti dažādi saimniecībā nepieciešami dzelzs priekšmeti. Fabrika darbojusies ap 1700.gadu, to darbinājis liels āmurs, kas bijis ievietots upītē (blakus esošā upīte bijusi uzpludināta). Āmuru darbinājis ūdensdzirnavu rats. Kad āmurs kala, tā sitieni bijuši dzirdami pat līdz Staicelei. No tā arī cēlies šīs vietas nosaukums. Tagad redzami vairs tikai pamati no senās fabrikas, kas darbojusies līdz pat divdesmitajam gadsimtam. Dodoties tālāk virzienā uz Salacu, pa ceļam apskatot to, kas palicis pāri no vecsaimniecības „Kraukļi” nonākam Kūliņu krastā. Tur Salacas kreisajā krastā Kūliņu stāvkrastā nedaudz aizbirusi un noslēpusies Kūliņu ala. Turpat netālu gravā lepni gozējas senais akmens tiltiņš, kurš varētu būt būvēts ap 13.gadsimtu. Pāri tiltiņam, augšā pa gravas nogāzi un turpat jau klāt Ķeņču pilskalns – 10m augstajā Salacas krastā, no pārējām debesu pusēm to ieskauj dziļas gravas un avotiņš. Pilskalna virspuse ir plakana, apmēram 50m gara, 25 m plata, tagad tā ir apaugusi ar alkšņiem. Ja vērīgi ieskatās, var ieraudzīt nelielas bedres, kas ir bunkura vieta, kurā slēpušies partizāni pēc 2.pasaules kara.

Savukārt, Rozēnu pagasta otrā malā, pie pašas Igaunijas robežas, Kodaja ezera krastā, netālu no „Kapzemes” mājām 1700.gadā atradies Igauņu ciems – Kantakulāna. Ziemeļu kara (1700.-1740.g.) laikā ciema iedzīvotāji slēpušies baznīcā no iebrucējiem, taču krieviem nekas nav bijis svēts, tie nodedzinājuši visu ciemu, iedzīvotāji nonāvēti, arī baznīcā iebēgušie, dzīvi sadedzināti. Pēc šī notikuma, ciems nav atjaunots. Palikusi vien sena kapsētas vieta. Pirms vairāk kā simts gadiem kāds uzņēmīgs zemnieks bijušā ciema tuvumā uzcēla sev māju un ierīkoja saimniecību, ko nosauca par „Kapzemi” – kapu zemi. Tur pļavas un tīrumi bijuši pilni ar cilvēku kauliem.

Vēl kāda sena apmetnes vieta bijusi Mežgalā, pie Tauču mājvietas. Tagad tur pļavā atrodam Tauču bļodakmeni, kas ir 1.55m plats,1.68m garš un 76 cm augsts, akmens apkārtmērs 5.6m. Bļoda 15 cm dziļa, 50cm plata un 75 cm gara.

TAKAS pieteicējs: Inese Timermane.

Darba grupa: Staiceles Lībiešu muzejs „Pivālind” direktore Indra Jaunzeme, darbiniece Rasma Taulāvičus un Staiceles jauniešu biedrība „Pivālind” Anda Timermane.

Latvijas kultūrvides TAKAS kuratore Vidzemes reģionā: Gunta Romanovska