Grobiņas pilsētas centrā, Ālandes labajā krastā atrodas vieta, kurā pulcējas grobņnieki un Grobiņas viesi, lai priecātos un atzīmētu dažādas gadskārtas. Tas ir Grobiņas pilsdrupas. Pils, no kurām vairs palikušas vien drupas, celta uz neliela uzkalniņa pretim Skābaržkalnam, kas, iespējams, ir hronikās minētais kuršu pilskalns, uz kura atradusies Ezerpils jeb Jūrpils (Seeburg). Grobiņas viduslaiku pils ir Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Vācu bruņinieku celtā mūra pils bijusi 72 x 40 m liela taisnstūra veida ēka. Pilij bijis trīsstāvu dzīvojamais korpusss dienvidu spārnā un ar vārtu torni rietumu sienas vidū. Dienvidu korpusa austrumu galā atradās kapela, korpusa vidū bija kopīgā ēdamzāle un halle, bet rietumu galā bija izbūvētas dzīvojamā telpa un guļamtelpa un pils griesti bijuši velvēti. Pils būvniecībai izmantoti ķieģeļi, neapstrādāti un kalti akmeņiem.

Grobiņas pils tika uzcelta 1328. gadā un to pārvaldīja Kuldīgas komturam pakļauts Grobiņas fogts. Kuldīgas komturs parvaldīja visu Kuldīgas komtureju, kurai bija pakļauta arī Grobiņas fogteja. Grobiņas pils tikusi vairkkārt pārbūvēta un no jauna stiprināta, jo tā atradās pie stratēģiski svarīgā ceļa uz Prūsiju. Bet 1560.gadā Gothards Ketlers– pēdējais Livonijas ordeņa mestrs, Grobiņas pili ar fogteju ieķīlāja Prūsijas hercogam. Tikai 1609.gadā, kad Kurzemes hercogsVilhelms Ketlers apprecēja Prūsijas princesi Sofiju, Grobiņas pils un tai piederošā teritorija atkal tika iekļauta Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā. 1659. gadāpoļu-zviedru kara laikā pili izlaupīja. 1660.gadā, atgriezies no zviedru gūsta, Grobiņas pilī uz laiku apmetās hercogs Jēkabs ar ģimeni. Pamatīgi izpostīta pēc Lielā Ziemeļu kara, pils zaudēja savu hercogu rezidentes statusu un līdz pat Kurzemes un Zemgales hercogvalsts beigām pilī atradās Grobiņas pilskunga administratīvās iestādes. 19.gs. sākumā pilī vairs neviens nedzīvoja un tā pārvērtās drupās. Pagājušā gadsimta 70. gados pēc arhitekta I. Stukmaņa projekta pilsdrupas tika iekonservētas.

Senatnē:

Par Grobiņas pilsdrupām klīst kāda leģenda. Daudzi grobiņnieki zinās stāstīt par vējā izkliedētiem vaidiem vēlos rudens vakaros. Tie nāk kaut kur no pilskalna zemzemes. Skaistās, bagātās pils kungam bijusi meita precību gados. Viņš to atdevis kādam dižciltīgam jauneklim, bet meitai nav paticis jaunais vīrs. Tajā laikā zem pils bijušas ejas, kuras veda uz Iļģu kapiem un baznīcu. Ejās zem pils bijuši cietumi, kuros turēti gūstekņi. Kādu reizi atvests tāds skaists un nepakļāvīgs puisis. Jaunajai sievai uzreiz iepaticies jaukais gūsteknis, bet tas iemests pazemes cietumos par neklausību. Meita atbrīvojusi gūstekni un izvedusi līdz Iļģu kapiem. Puisis aizbēga, bet meiteni viņas pašas tēvs un vīrs iemūrējuši kādā no pazemes ejām.