No vēsturiskās apbūves šodien saglabājiesnav pārāk daudz:

Pirmais nams, ko redzam, iebraucot mācītājmuižā, ir iesvētāmo jeb konfirmantu māja (1869), koka guļbūve uz augstiem laukakmeņu mūra pamatiem. Iepretim, tai ar galu pavērsta, diemžēl bēdīgā stāvokli esoša, ir kalpu māja- laukakmeņu celtne ar sīkiem šķembu iespiedumiem javā (19.gs.vidus). Pagalma otrā galā redzami bijušās klēts pamati, bet otra ēka tai pašā pusē ir stallis. pagalma dziļumā ir vēl dažas ēkas- kūts un stallis. Kaut gan ēkas ir bēdīgā stāvoklī, muižas centra apbūvi vēl ir iespējams atjaunot, nezaudējot vēsturisko plānojumu telpisko struktūru. Pagalmā saglabājušies veci koki, gar ceļiem- alejas.

Senatnē:
Mācītājmāja ir gari izstiepta mūra ēka, segta ar divslīpju jumtu, kuras celtniecība pabeigta 1663.gadā. Ēka glabā daudzas senatnes liecības no tiem laikiem, kad šeit saimniekoja Emīls Kēlbrants un viņa tēvs.19.gs beigās vai 20.gs sākumā ēka nedaudz pārveidota un papildināta.

Mācītājmuižas apbūvi veidoja arī citas ēkas.

Stāsts par objektu:
Pie tagadējās Jaunpiebalgas mācītāja muižas atrodas liels purvs, kuru sauc par „Velnapurvu”. Še senāk bijis ļoti daudz čūsku. Čūskas jau sākušas rāpties cilvēkiem gultās un nebijis iespējams purvā pļaut sienu. Visādi izgudrojušies kā čūskas iznīcināt, bet neko prātīgu nevarējuši izdomāt. Kaisījuši gan dažādas drapes, gan arī sējuši sērmaukša krustiņus, tomēr nekas nav līdzējis. Čūskas bijušas un palikušas. Te pienācis kāds priesteris un teicis, ka viņš varot visas čūskas iznīcināt. Viņam arī to atvēlējuši. Viņš paņēmis baltu zirgu uzkāpis viņam mugurā un apjājis reiz purvam apkārt. Neviens negribējis ticēt, ka jāšana ko palīdzēšot. liels bijis visu pārsteigums, kad pēc tam visas čūskas pazudušas. Tagad tas ir lielākais purvs Jaunpiebalgā, bet čūsku reti kad gadās atrast.

VELNA PURVS
P. Šmits no J. Zāģera Jaunpiebalgā

Jaunpiebalgas mācītāja zemē ir tā sauktais Velna purvs, no kura iziet maza urdziņa uz Grūžupi. Urdziņa un Grūžupes stūrī ir dukņa vieta , kas ziemā lāgā neaizsala. Ziemā tur iznāca braukšana un nereti braucējiem tur iekrita zirgi. To vietu ļaudis ir iesaukuši per Velna pekli. Velnam peklē mācītāja zemā nav paticis dzīvot un tas gribējis taisīt jaunu elli Āžmugurēs. Viņš nu sakrājis lielu klēpi akmeņu un nesis to elles būvei uzĀžmugurām gar Skrāģu māju. Tai laikā sācis dziedāt gailis un nu velns nometis akmeņu klēpi uz Līdeces upīti, viņš atspiedies uz viena akmens, kur vēl tagad ir redzama velna pēda ar papēdi un pirkstiem.

Apskates objekts iekļauts TAKĀ:Iepazīsti Jaunpiebalgas novadu!

Objekta iesniedzējs: Baiba Logina, Vēsma Johansone, Irene Prīse, Juris Pīčs
Latvijas kultūrvides TAKAS kurators Vidzemes reģionā: Gunta Romanovska