Pilskalns ir viena no vissenākajām vietām Gaujienā. Apmēram pirms 1000 gadiem šeit apmetās pirmie novada iedzīvotāji.1238. g. šeit uzcelta Livonijas ordeņa pils. Atzeles Livonijas ordeņa kastelas tipa pils, kas bijusi viena no mazākajām kastelas tipa pilīm Livonijā. Domājams, ka ir celta vietā, kur atradusies senlatviešu koka pils. 1702. gadā Ziemeļu kara laikā, kad tā jau bijusi pastāvējusi 464 gadus, tā tika sagrauta un vairs nav atjaunota. Līdz mūsdienām saglabājušās gleznainas pilsdrupas, kas ir iemīļota pastaigu vieta. Par pili saglabājušās daudz latviešu tautas teikas.
Latviešu tautas teikas:
Gaujienas pils muiža atrodas uz Gaujas labā krasta, četrdesmit verstes no apriņķa pilsētas Valkas. Vecās pils drupas vēl tagad redzamas un stāv uz augstā Gaujas krasta. Viņa ir arī viena no vecākām Latvijas pilīm, kas celta 1238. gadā. Pie pils mūrēšanas esot visi apkārtnes ļaudis sadzīti pie darba, vīrieši un sievietes, bērni un sirmgalvji, kas tikai spējuši septiņas mārciņas smagu akmeni pacelt. No iesākuma pils mūrēšana nekā negribējusi veikties, jo, ko pa dienu uzcēluši, tas, naktī ticis, nojaukts. Pēdīgi ticis padoms dots, ka vajagot mūrī iemūrēt dzīvu cilvēku. Te gadījās, ka brālis un māsa, Jānis un Grietiņa, nākuši no Dārtas muižas šo brīnumdarbu apskatīt. Nu likuši abus stipri piedzirdīt un tad iemūrēt. Trīs dienas bijusi dzirdama bērnu dobjā rūkšana. Pili nopostīja Pēteri Lielais 1702.gadā, kad tā jau bijusi pastāvējusi 464 gadus. Tagad vēl rāda caurums, izrauts ar lielgabala lodēm. Krievi esot nometušies otrā pusē Gaujai uz tā sauktā Cara (Cavara) kalna. Zviedri, redzēdami, ka nespēs atturēties pretī krievu karaspēkam un pili aizstāvēt, sūtījuši vēstnesi pie paša ķeizara Pētera ar rakstu, ka pils padodoties bez kaujas. Sūtnis nezin aiz kādiem apstākļiem bija aizkavējies un nonācis pie ķeizara tikai tad, kad pils jau bijusi sašauta. Zviedri iznesuši pils atslēgas pretī par padošanās zīmi. Sūtnim par savu nepateikšanos bija jāatbild caur bendes zobenu.
No pils ejot divas ejas – viena pa Gaujas apakšu uz lēģeri, otra uz tā saukto Rātes silu. Kā visās vecās pilīs, tā arī te esot nauda paglabāta kalna dziļumā, kur par sargu uz naudas lādēm mazs, melns sunītis. 1819. gadā, ceļot Gaujienas jauno ērbēģi, pamanījuši, ka sagāzies uz vienu pusi. Tikuši saukti ļaudis, kas rakdami uzgājuši dzelzs durvis, bet muižas pārvaldnieks nav ļāvis tās uzlauzt. Sarakuši dzelzs stutes zem ērbēģa, un tā viss palicis pa vecam.
Zviedri gribējuši ieņemt un izpostīt Gaujienas ordeņa pili. Sākuši šaut no Cēvera kalna (kur tagad zviedru kapi). Pili ilgi nevarējuši sašaut, jo gaujieniešiem bijis tāds vīrs, kā svētais, kas pili sargājis. Reiz svētais tomēr aizsnaudies, tai brīdī pili sašāvuši. Pils valdnieks ar savu meitu par apakšzemes eju aizbēguši uz Igauniju.
Zviedru un krievu kara laikā krievi izmantojuši zemnieku naidu, kuri lūguši, lai Dievs zviedrus soda. Reiz uznācis viesulis un visi zviedri nosperti. Krievi ieņēmuši pili.
Spoku stāsti:
Reiz Aumeistaru pastniekam gadījies ap pusnakti iet no Aumeistaru muižas uz Grundzāles muižu. Pastniekam piebraukusi klāt kariete, kuru vilkuši divi zirgi. Pastnieks noņēmis cepusi un pagriezis ceļu. Iekšā sēdējis melns kungs, kuram galvā bijis spīdīgs cilindrs. Kungs aicinājis pastnieku iekāpt karietē, sakot, ka varot pavest. Pastnieks kāpis ar un tikai brīnījies, kur tik laipns kungs gadījies. Kungs pastniekam iedevis cigāru, bet pastniekam nav bijis šķiltavu, tad kungs teicis: „Rau cigāru gar zobiem!” Tā arī darījis, un cigārs aizdedzies. Pēkšņi pastnieks apjēdzis, ka kungs ir pats Velns un sācis skaitīt tēvreizi un krustu mest. Velns tūliņ teicis: „Ko tu zilini [krusties], tev laikam no manis bailes!?” Pastniekam patiess bijis bail. Pie Aumeistaru muižas Velns pastnieku izlaidis. Un jautājis vai viņam nav vareni zirgi. Pastnieks, protams, piekritis, ka ir. Tad Velns jautājis vai viņš tos pazīst un licis pieiet pie zirga un pacelt kreiso priekšas kāju. Pastnieks tā arī izdarījis. Viņš no izbailēm palicis gluži melns: tā bijusi cilvēka roka, pie kuras piesists pakavs. Tad Velns mudinājis paskatīties zirgam purnā. Tai pat mirklī pastnieks ieraudzījis savu nomirušo lielskungu. Tad Velns mudinājis pieiet pie otra zirga. Arī tam bija cilvēka roka un, kad ieskatījies zirga purnā, ieraudzījis vecā mācītāja Apes seju. Tad Velns jautājis: „Nu, vai pazini?” Pastnieks apstiprināja, ka pazīstot. Tad Velns nosmējies: „Vai es tev neteicu, ka man ir laba zorte!” Tad Velns aizbraucis, teikdams: „Man jābrauc uz Gaujienu, tur man viena vista pakulās sapinusies, rīt tā jau pat brokastu vajadzēs!” Pēc pāris dienām pastnieks devies uz Gaujienu un uzzinājis, ka tai naktī, kad saticis Velnu, Gaujienā pakārusies viena jauna meita. Tad viņš sapratis, ka tā vista, kuru Velns pieminējis, bijusi tā meita.
Apskates objekts iekļauts TAKĀ:Folkloras taka GaujienāTAKAS pieteicējs: Signe Sēkliņa
Latvijas kultūrvides TAKAS kurators Vidzemes reģionā: Gunta Romanovska