Viens no raksturīgiem sēļu sētas stādījumiem, kam mazpulcēni pielikuši norādi par bērza īpašo vietu un nozīmi senču sētā.Pavasara Saulgriežos, nostājoties pagalma vidū, caur Pagalma Bērza līganajiem zariem zeltā atmirdz aiz Daborkalna uzlecošā saule. Bērzs dala savu sudraba enerģiju, katram, kurš ienāk sētas pagalmā. Vai tas tik nav no tālās senatnes izdaudzinātais Saules koks?
Senatnē:
Bērzs – jaunu meitu sargs un aizgādnis senajā latviešu sētā. Nesenā pagātnē – dakteris bērziņš.
Stāsts par bērzu:
Senatnē ļaudis un koki dzīvoja tuvāk cits citam nekā tagad. Pirms vairākiem gadu tūkstošiem mūsu senči mitinājās mūžamežu ielokā. Klajumu bija maz. Ļaudis ar cirvjiem un uguni atbrīvoja no mežiem zemi – līda līdumus, lai tajos iekoptu laukus, audzētu rudzus, miežus, linus. Vēlāk, kad tīrumi un pļavas bija jau krietni izpletušies, bet mežu kļuvis mazāk, mūsu senči nav vēlējušies dzīvot klajā vietā. Pie mājām arvien auguši koki, kas vasarā snieguši ēnu, rudenī un ziemā aizvēju. /Jānis Baltvilks. Brālis ozols, māsa liepa. 3.lpp. Rīga Liesma. 1985./
Apskates objekts iekļauts TAKĀ: Sēļu elpa Sēlpils Boļānos
Objekta iesniedzējs: Maija Daina Paegle un Spodra Purviņa
Latvijas kultūrvides TAKAS kurators Zemgales reģionā: Aelita Ramane