Gads: 1976

Ilgums: 85 min

Režisors: Imants Krenbergs

Operators: Andris Seleckis, Ivars Seleckis

Scenārija autori: Imants Krenbergs, Jānis Lūsis

Lomās: Indra Briķe, Eugēnija Šulgaite, Ģirts Jakovļevs, Leonīds Grabovskis, Alfrēds Jaunušans, Ints Burāns, Velta Straume, Vera Šneidere, Juris Pļaviņš.

Filma „Zobena ēnā” tapusi pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad Latvija bija viena no 15 Padomju Savienības republikām. Lai gan filma ir latviešiem labi zināmās 17.gadsimta leģendas par Maiju-Turaidas rozi ekranizējums, tajā nepārprotami jūtama padomju kino ērai raksturīgā elpa. 1970-to gadu vidus laikrakstā „Padomju Jaunatne” publicētajā diskusijā pēc filmas pirmizrādes režisors stāsta, ka studenti no konservatorijas viņam kādā tikšanās reizē jautājuši – vai tiešām par 17.gadsimtā Turaidā izdarīto slepkavību vērts uzņemt filmu? Krenbergs esot atbildējis – nē, ja filmā nebūs „tautas dzīves skarbā, varmācības piesātinātā laikmeta raksturojuma”. Ja leģendas kodolu veido mīlas trīsstūris (Kaspers-Maija-Jakubovskis), tad filmas scenārijā Maija iegūst radiniekus - māti un vecmāmiņu Kaču, kuru prese vēlāk dēvē par „centrālo tautas likteņa personificējumu”. Veidojot Kačas tēlu filmas autori esot iedvesmojušies no arhīvos lasāmajiem 17.gadsimta raganu prāvu protokoliem - arī Kaču filmā sadedzina uz sārta, tāpēc viņas teksts daļēji ņemts tieši no viduslaiku tiesas aktiem - Cēsu zemestiesas dokumentiem vācu un latīņu valodā. Lai pēc iespējas veiksmīgāk izdotos rekonstruēt vēsturisko vidi, filmai piesaista konsultanti – LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta feodālisma sektora līdzstrādnieci, vēstures zinātņu kandidāti Dzidru Liepiņu. Filmas veidotāji nolemj, ka ne leģendas dzimtene - Turaida, ne Gaujas senleja neatbilsts filmētāju vajadzībām, jo vide ir pārāk skaista un sakopta, lai būtu saderīga ar iecerētās filmas drūmi skarbo un traģisko veidolu. Atmesta tiek arī sākotnējā iecere, veidot krāsainu filmu, jo melnbaltā šķiet pateicīgāka filmas drūmajam skarbumam. Radošā grupa nolemj filmēt Sāremā salas galvaspilsētā – unikālajā Kuresāres pilī. Īstā Gūtmaņa ala arī tiek atzīta par filmēšanai nederīgu un pie Cēsīm atrod līdzīgu, bet aizgruvušu alu, kura pirms filmēšanas tiek par divām trešdaļām atrakta. I.Seleckis ierosina veikt filmēšanas vietu meklēšanu no lidmašīnas, paceļoties 200-300m augstumā, un atrodot filmēšanas vajadzībām atbilstošās „Purvsalas” pie Augstrozes pilskalna. Paralēli Sāremas filmēšanai tepat Latvijā būvē „Purvsalu” dekorāciju un vēl apmēram desmit objektu, bet filmēšanas grupas administrācija nesamaksā Cēsu viesnīcas īri un dekorāciju ceha brigādi izliek uz ielas. Kā veidot un vizualizēt Maijas vīzijas? I.Seleckim rodas ideja pirmoreiz PSRS kinovēsturē izmantot solarizāciju un izohēliju – top vienīgās krāsainās ainas visā filmā, kas no melnbalta negatīva kopēta uz krāsaina pozitīva. Kā uzņemt dublus dārzā, kur Jakubovskis kapā rozes ar zobenu? Risinājums – dārzu filmēs Cēsīs, kur dārzniecībā tiek aizrunāti rožu stādi kastītēs. Kā nofilmēt dzērves viršos? Vai ar bojātu gaļu izdosies pievilināt maitas putnus un kraukļus? Vai ar melnu krāsu krāsos visu Kuresāres pils pagalmu? Izaicinājumu netrūkst, filmas veidotāju nolūki ir nopietni, ne velti šo filmu Latvijas kino vēstures pētnieki dēvē par pirmo nopietno vēsturisko filmu.

Apskates objekts iekļauts TAKĀ:Kino karte

Objekta iesniedzējs: Linda Grundmane, Signe Sproģe, Rasma Torne, Agita Salmiņa

Latvijas kultūrvides TAKAS kurators Vidzemes reģionā: Gunta Romanovska