(1951)

Māksliniece un novadpētniece

Laimdota Junkara dzimusi 1951. gada 6. janvārī Rīgā, bērnību pavadījusi Kabilē, skolas gadus Jūrmalā. Beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļu (1979), Latvijas Mākslinieku savienības biedre (1986), mākslas maģistre (2002). Strādājusi Rakstniecības muzejā (1973– 1979). Izstādēs piedalās kopš 1978. gada.

1979. gadā kopā ar vīru pārceļas uz Ugāli Ventspils novadā. Jaunuzceltajā drenu cauruļu rūpnīcā „Usma” strādājusi par mākslinieci – noformētāju, cenšoties no Padomju Savienības sabraukušajiem strādniekiem, radīt latvisku vidi sienu noformējumā izmantojot latviskas krāsas; uzrakstus, lozungus un plakātus rakstot divās valodās; kopā ar domubiedriem dibinot kori. Strādājusi par pedagoģi Puzes pamatskolā, Ugāles vidusskolā, Ugāles Mūzikas un mākslas skolā. Joprojām vada pieaugušo mākslas studiju Ugālē.No 2007. gada aktīvi darbojas „Rubeņa fondā”, palīdzot izzināt latviešu nacionālās pretošanās kustību Otrā pasaules kara noslēgumā.

Nepārvērtējams ir viņas devums kultūrvēsturiskā mantojuma izpētē Ventspils novadā, īpaši Ugāles pagastā. Pirmais priekšstats pašiem ugālniekiem par Laimdotu ir nesaraujami saistīts ar „tirgusplaci”, kā to dēvē pati novadpētniece. Tā jau ir pierasta aina – tirgus diena, pircēju un pārdevēju kņada, un tam pa vidu Laimdota ar rakstāmo, fotogrāfiju kaudzīti un papīru rokās, sarunājoties ar kādu vietējo cienījamos gados. Tieši tur visbiežāk tiek uzklausīti dzimtu stāsti, precizēti vēstures fakti, piefiksēta īpašā vietējā izloksne.

Bez neskaitāmām publikācijām preses izdevumos ir tapušas astoņas apjomīgas grāmatas par novada vēsturi: „Ugāles pagasta stāsti”, „Uz atkal redzēšanos. Putniņu Krists”, „Rāpatu grāmata”, „Dzīve pie Ventas: Piltenes pagastā un kaimiņos”, „Cirkales grāmata: no Zlēkām Ugālē”, „Ugāle laikmetu ceļos”: trīs grāmatas par laiku no 1905. gada līdz 1960. gadam. Visus izdevumus bagātīgi papildina fotogrāfijas. Katra aprakstītā vieta ir kā blīvs radurakstu pinums, ko autore rada, uzklausot iedzīvotāju liecības. Pateicoties šiem piefiksētajiem stāstiem, senie notikumi atmirdz no jauna un sejas fotogrāfijās top pazīstamas. Laimdota Junkara mudina satiktos cilvēkus pašiem apzināt un saglabāt savas ģimenes vēsturi un atmiņu stāstījumus, lai tie būtu kā piemineklis mūsu pagātnei un kā izziņas avots nākamajām paaudzēm. Apbalvojumi: Brāļu A. un E. Brastiņu piemiņas balva „Latviskas Latvijas labad” (2000); Latvijas Republikas Kultūras ministrijas balva tautas mākslā par Ventspils novada mākslinieciskās dzīves rosināšanu un ražīgu pedagoģisko darbu (2004); Ventspils novada pašvaldības Goda raksts par ieguldījumu novada kultūrvides saglabāšanu un novadpētniecības attīstībā (2013).

Izmantotā literatūra:

1. Šķirklis tapis sadarbībā ar Ugāles bibliotēku

Skatīt arī Ugāles bibliotēka