Atver Zelta Tīnītes vārtiņus uz pasaku stāstīšanu. Apsēdies uz īpašiem, Mežamātes atstātiem sēdekļiem.Paveries pakalniņu un ieleju pļavās, ko ietver Ozolu taka! Paveras saules ceļš no rītiem līdz vakariem.Jūnijā, pirms Jāņiem, tās ir īpaši skaistas. Kas tik tur nezied! Gandrīz vai no katras zālītes iznāk smaržīga tēja. Pirmais košums jau ābeļziedu laikā ir no dzeltenā gaiļbiksīšu paklāja, ar ko noklātas visas pakalnītes. Vēlāk raspodiņi, vīgriezes, sarkanais āboliņš, asinszāle, pelašķi... Netrūkst ne tīruma kosas pa lauka nomalītēm, ne ķimeņu, ne ārstniecības pieneņu.
Taču visapbrīnojamākais ir SĀRTAIS KALNIŅŠ! Kad uz to saullēktā skatās caur Trijžuburu ozola lapotni, tas atmirdz vai visās varavīksnes krāsās... uzziedējusi sveķeņu pļava! Rasas sudrabainās pērlītes mirdz ik ziediņā, ik smildziņā...Senču mantojums nomierina, uzlādē, dod spēku apzināt savu varēšanu, piepilda ar darbošanās enerģiju.
Saules koks – varenākais koks stiprumā, resnumā, kuplumā. Ar savu mūža ilgumu ieaudzis gadu simteņos. Saudzējamais senču lepnums, kas jāsaglabā un jānodod nākamībai. Folklorists, latvju zīmju un rakstu zinātājs, Valdis Celms ”Latvju raksts un zīmes” 2007., 91.lpp. raksta ”Austras koks jeb Saules koks (OZOLS)”.Senatnē:
Senāk bieži bija satopamas ozolu tīraudzes. Ozolu audzes pēdējos gadsimtos krasi samazinājušās, jo ozols Latvijā ir koks ar vērtīgāko koksni. Daļēji tas skaidrojams arī ar lauksaimniecības attīstību, jo labības audzēšanai vajadzīgas auglīgas augsnes, tādas, kādas patīk ozoliem un liepām.

Ne visi ozoli ir vienādi. Galvenokārt par cienījamiem uzskata vecus, brangus ozolus. Pie ozola nāk cilvēki, kas zina, ko vēlas, zina savu ceļu, bet dažkārt nezina, kā pārvarēt to vai citu grūtību šajā ceļā. /I.Vīks/

Stāsts par trijžuburu ozolu:
...Reinis sarāva sava vecā dumbēra iemavus un strauji pagrieza to pret rītiem.„Rau, saules koks!” viņš sauca līksmā uzbudinājumā. „Steigsimies uz to!”Tiešām, kalnā ozols divpadsmit žuburiem margoja un rotājās brīnišķīgā gaismā, saule zibēja caur robainajām lapām un meta spožus vainagus un starus pār visu pasauli.Vecie zirgi krita pie kalna pakājes, pazemīgi iznesuši savus neprātīgos jājējus caur tālām zemēm. Jājēji uzkāpa kalnā un saļima zem saules koka zariem, ietīdamies gaismā kā savās ilgās. Klusajā lapu žūžā skanēja pašas Māras balss un staros mirdzēja pašas Laimas vaigs, kas noliecās pār nogurušajiem meklētājiem. „Tikai dzimtenē aug saules koks”, sacīja Agnis, noguldīdams piekusušo augumu zālē piemirdzošā koka saknēm, un paskatījās uz savu tēvu, kurš jau laimē bija aizvēris acis, lai tās nekad vairs neatvērtu.”Mana tēva tīrumā šovasar izauga dižens ozols deviņiem žuburiem. Zem tā ozola saknēm tīnīte – vāciņš sudraba, tīnīte zelta. Izraku tīnīti, nocēlu vāciņu – tīnītē pasaku kamoliņš. Tinu, tinu kamoliņu – iztinu, stāstīju pasakas – izstāstīju. Kas zina vairāk, lai stāsta tālāk. /nolatviešu tautas pasakas Zelta Tīnīte/.

Apskates objekts iekļauts TAKĀ: Sēļu elpa Sēlpils Boļānos

Objekta iesniedzējs: Maija Daina Paegle un Spodra Purviņa

Latvijas kultūrvides TAKAS kurators Zemgales reģionā: Aelita Ramane