Jēkabs Kazaks (1895-1920). Bēgļi (1917). Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums. Dramatiski ekspresīvākais un monumentālākais latviešu bēgļu traģēdijas un tautas likteņgriežu atveidojums glezniecībā.

Jēkabs Kazaks - gleznotājs, viens no latviešu klasiskā modernisma izveidotājiem, kura daiļrades centrālā tēma ir pirmā pasaules kara latviešu bēgļu traģiskais liktenis. Kazaks, Rīgas sētnieka dēls, no 1913. gadā mācījās V. Purvīša vadītājā Rīgas pilsētas mākslas skolā, bet pirmā pasaules kara laikā bija spiests no 1915. g turpināt studijas Penzas mākslas skolā, kur viņš jau kā nobriedis patstāvīgs mākslinieks veidojās gan savu domubiedru (R. Sutas, V. Tones, K. Ubāna, K. Baltagaiļa u.c.) vidē, gan apgūstot Petrogradas un Maskavas mākslas krātuvēs un izstādēs redzēto.

Tiecoties pārvarēt savu laiku pārdzīvojušo impresionisma tradīciju Kazaks vispirms pievērsās kā iedvesmas avotam vecmeistariem, bet sākot ar 1916. g., iepazīto franču modernistu un J. Grosvalda darbu iespaidā, strauji mainīja savu stilu. Viņa gleznojumos, zīmējumos, vēlāk linogriezumos attīstījās vispārinošs, skarbi ekspresīvs tēlojums ar objektu deformācijām, formu lauzumiem, glezniecībā ar atturīgu kolorītu, kurā valdošie neitrālie toņi savienojās ar hromatiski akcentētiem laukumiem. Penzā un vēlāk pēc atgriešanās 1917. g. Latvijā līdzās izteiksmīgiem portretiem Kazaks izvērsa savu pamattēmu - latviešu bēgļu pārbaudījumu un ikdienas ciešanu pilnās dzīves ainas. Stāstošāko kompozīciju vidū izceļas dramatiski ekspresīvākais un monumentālākais latviešu bēgļu traģēdijas un tautas likteņgriežu atveidojums glezniecībā - Bēgļi" (1917, LNMM). Atsakoties no sadzīviskiem sīkumiem, Kazaks vertikālā gleznas formātā iekļauj vienas bēgļu ģimenes figūras, kas reprezentatīvi pārstāv visu kara piemeklēto tautu. Neregulāro formu stūrainība un saasinājumi, svina pelēkie dominējošie toņi uzskatāmi apliecina Kazaka stila organisku vienību ar traģisko tēmu. Tēlu psiholoģiskais dramatisms ir iekšēji vērsts, un vertikāli virzītais figūru kopums noslēdzas ar diženu stāvoša bēgļa tēlu uz pelēko debesu fona. Kazaka līdzjūtība neizpaužas sentimentālā žēlošanā, viņš veido slēpta patosa pilnu pieminekli tautas izturībai. Pašam Kazakam tā piemita lielā mērā, smagie dzīves apstākļi 1917. - 1919. g. vācu armijas ieņemtajā Rīgā, karadarbības pārņemtā Alūksnē, kur viņš strādāja par zīmēšanas skolotāju, nekavēja viņa tālāku attīstību.

Saglabājot sintezējoši vispārināto tēlojumu, Kazāks pēdējā posma darbos kāpina krāsu intensitāti un arī paplašina tematiku (iespaidīgie peldētāju tēli). Viņš kļūst par nozīmīgās "Rīgas mākslinieku grupas" vadītāju, piedalās neatkarīgās Latvijas mākslas dzīves norisēs Rīgā, aizstāvot tālaika modernās mākslas principus. Kazaka aizrautīgo radošo darbību pārtrauca tuberkulozes saasinājuma izraisītā pāragrā nāve. Kazaka mākslu augsti vērtēja tās sapratēji Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, tās nozīme arvien pieaug Latvijas kultūras ļaužu apziņā un ārvalstu ekspertu atzinumos 20. gs. beigās un mūsdienās, veidojot priekšstatu par Kazaku kā vienu no lielākajiem latviešu māksliniekiem.

Literatūra
Suta R. Jēkabs Kazaks // Ritums. – 1922. – Nr.4. – 316. lpp.
Siliņš J. Jēkabs Kazaks // Ilustrēts Žurnāls. – 1926. – Nr.8. – 245. – 252. lpp.
Lamberga D. Jēkabs Kazaks. – Rīga: Neputns, 2007.

Eduards Kļaviņš

© Tilde, 2011