Niklāvs Strunke (1894-1966). Cilvēks, kas ieiet istabā (1927). Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums.

Niklāvs Strunke (1894-1966) ir ne vien gleznotājs, kas atstājis savā mantojumā konceptuālus klasiskā modernisma darbus, kuri kļuvuši par sava laika mākslas ikonām, bet arī izcils grafiķis, grāmatu ilustrators un scenogrāfs, viens no tiem māksliniekiem, kas izveidoja spilgti atpazīstamu latviskā stila etalonu tieši grāmatu grafikā. Vienlaikus, pateicoties kontaktiem ar itāļu futūristiem un, protams, savai atraktīvajai un radošajai personībai, tieši Niklāvs Strunke izrādījās mākslinieks, kurš strauji un dabiski iekļāvās Eiropas internacionālā avangarda apritē.

Trešās paaudzes mežsarga mazdēls, karavīra dēls Niklāvs Strunke dzimis Polijā, Gostiņinā. Tēva un viņa raitnieka audzināts, sekojis līdzi dienesta vietu maiņām, bet latvisko dzīvesziņu un pasaku mošķu un leģendu pasauli iepazinis vectēva mājās, Vaidavas Palmēnos. Sākotnējo mākslinieka izglītību Niklāvs guvis Valmierā pie Teodora Ūdera, tad - Pēterburgā, kur darbojies izsmalcināto "Mir iskusstva" grafiķu un scenogrāfu lokā; starp viņa skolotājiem Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā bijis folkloras mantojuma iedvesmotais krievu pasaku ilustrāciju meistars Ivans Biļibins un seno kultūru kopsakarību pētnieks Nikolajs Rērihs.

Pirmā pasaules kara laikā brīvprātīgais strēlnieks, Jāzepa Grosvalda draugs un domubiedrs N. Strunke atgriezās brīvajā Latvijā un iekļāvās progresīvajā Rīgas mākslinieku grupā. 20. gadsimta 20. gados viņš apmeklēja Berlīni, kur sadarbojās ar Novembra grupu, piedalījās tās izstādēs, iepazinās ar itāļu futūristu idejām. N. Strunkes tālākais ceļš veda uz Itāliju, turpinot attiecības ar tā laika itāļu mākslas avangardu - futūristu līdera Filipo Tomazo Marineti un eksperimentālā teātra casa d’arte dibinātāja Antona Džūlio Bragaljas loku, kā arī studējot itāļu 12. - 14. gs. vecmeistarus, kurus atzina par saviem mīļākajiem skolotājiem. Parīzes vietā, kurp traucās vairuma viņa laikabiedru prāti, Niklāvam Strunkem par neizsmeļamu iedvesmas avotu izrādījās Roma, Florence, Kapri, kur dabā, Itālijas arhitektoniskās ainavas veidolā ieraudzīti kubisma formveides principi un to pielietojumam izvēlēta sava - reizē vienkāršoti reālistiskāka un dinamiskāka - atslēga.

Roma kļuva par viņa mūža mīlestību, Itālija - par otro dzimteni; tur regulāri pavadīti daudzi gada mēneši arī tad, kad Otrā pasaules kara bēgļu gaitas Strunkes ģimeni aizveda uz Zviedriju. Romā Niklāvs Strunke apbedīts, un dēls, gleznotājs Laris Strunke Romas Testaccio kapsētā viņam izveidojis latvisku marmora krustu ar uzrakstu "Māksla ir mūžīga".

1927. gada glezna "Cilvēks, kas ieiet istabā" ir iespaidīgs sava laika māksliniecisko meklējumu auglis, kurā apvienojas tā laika latviešu avangarda māksliniekiem raksturīgais kubistiskās formas lietojums, vienkāršojot un ģeometrizējot reālas dabas, interjera, priekšmetu formas un apjomus, ar futūristu tieksmi plaknē ienest kustības sajūtu (cilvēks telpā ieiet, bet tomēr vēl nav iegājis), kā arī ar itāļu metafiziķu sirreālajām noskaņām, apcerot telpas pašvērtīgo, noslēpumaino eksistenci.

Laima Slava

© Tilde, 2011