Arnolda Liniņa iestudētais Henrika Ibsena "Brands" uzvedums Dailes Teātrī 1975.gadā ar Ilmāra Blumberga scenogrāfiju, Modra Tenisona kustību partitūru, Raimonda Paula mūziku un Juri Strengu un Hariju Liepiņu titullomā.

1975. gadā Dailes teātra galvenais režisors Arnolds Liniņš kopā ar asistentu Kārli Auškāpu īstenoja vienu no profesionāli spilgtākajiem tā laika iestudējumiem latviešu teātrī - H. Ibsena dramatiskās poēmas "Brands" skatuvisko interpretāciju. Iestudējuma centrā bija neikdienišķa, spēcīga personība, kura, konfliktējot gan ar sevi, gan ar kompromisos un materiālās interesēs slīgstošu pūli, fanātiskā ticībā izcīna savu lielo cīņu, kas pārvēršas par totālu un traģisku nesapratnes ceļu.

Iestudējumā apliecinājās A. Liniņa proponētā doma par skatuves zīmi kā metaforisku tēlu; tā precīzi saskanēja ar tā laika Eiropas teātra novatoriskajām tendencēm. Režisors strādāja kopā ar izcilu radošo komandu - scenogrāfu Ilmāru Blumbergu, kustību režisoru Modri Tenisonu, komponistu Raimondu Paulu, titullomu atveidotājiem Juri Strengu un Hariju Liepiņu, kā arī Agneses lomas atveidotājām Ausmu Kantāni un Olgu Dreģi. "Branda" iestudējuma filozofisko jēgu pārliecinoši atklāja scenogrāfa piedāvātā gandrīz melnā skatuves telpa; tās centrā - neregulāras formas kustīga platforma, kuru dažādā intensitātē, atbilstoši skatuviskajai situācijai, grozīja paši aktieri. Īpaša zīme bija arī M. Tenisona darbs ar aktieru ansambli, kura kustību partitūrā nebija sadzīvisku darbību vai deju iestudējumu, bet kas veidoja vizuāli plastisku un ritmisku, reizē arī enerģētisku un emocionāli iedarbīgu vēstījumu. Spēcīgi atklājās gan pūļa mainīgi agresīvie, gan izlīdzinošie instinkti, daudzi skati norisinājās pustumsā. No tās parādījušies ļaužu stāvi tika iegaismoti ar slīdošu prožektoru raidītiem stariem, tādā veidā liekot domāt gan par aukstās ziemeļu jūras viļņiem, gan ledaina vēja brāzmām, gan cilvēciskās dabas un psiholoģisko attieksmju stihiju. Līdzīgi iespaidīgus masu skatus A. Liniņš un M. Tenisons bija radījuši Andreja Dripes romāna "Pēdējā barjera" 1974. gada iestudējumā. Tā bija oriģināla skatuviskā izpausme, jo ne tajā laikā, ne vēlāk Latvijas teātros neviens režisors tādā veidā nestrādāja. Lieliski vadošo teātra aktieru sabiedrotie bija A. Liniņa audzinātie piektās un sestās Dailes teātra studijas aktieri, kuri vienoti atdevīgi un spēcīgi izpausmēs spēja pārraidīt iestudētāju piedāvāto polifonisko skatuvisko faktūru.

Daļēji varētu apgalvot, ka "Branda" skatuviskā valoda balstījās uz Dailes teātra dibinātāja Eduarda Smiļģa sludināto izteiksmes līdzekļu sintēzi, kaut arī ne A. Liniņš, ne M. Tenisons nebija lielā meistara audzēkņi vai viņa tiešie sekotāji. "Branda" fenomens balstījās uz mērķtiecīgi virzītu kustību un stilizācijas principu, lai aktiera raidītā doma un enerģija pārliecinoši nonāktu pie skatītāja. Gandrīz trīsdesmit cilvēku lielais ansamblis spēja radīt vienotu māksliniecisku veidolu, kura centrā - personības un sabiedrības savstarpējās attieksmes un sadursmes.

"Brands" bija iestudēts divos tēlotāju sastāvos, līdz ar to visai izrādei bija divi zināmā mērā atšķirīgi skanējumi. To, protams, noteica arī pašu titullomu atveidotāju personība. Jura Strengas Brands bija ļoti koncentrēts, skaudri lakonisks, ar mazliet ironiski filozofisku attieksmi pret saviem pārdzīvojumiem un sāpēm. Harija Liepiņa atveidojumā Brands bija romantiskāks un poētiskāks, bet arī viņā spēcīgi skanēja nepiekāpīgā sevis atdošanas tēma, kas galu galā noveda pie sapratnes, ka ne visi izvēlētie ceļi progresa vārdā ir nemaldīgi. Branda moto "Tiks piedots - ja tu neiespēji, bet mūžam ne - ja negribēji" katra aktiera sniegumā ieguva citādu izpausmi, kas neradīja disonansi, bet padziļināja izrādes polifonisko raksturu.

Izcila bija Raimonda Paula muzikālā partitūra, kuras fonogramma bija tapusi sadarbībā ar izcilo Imanta Kokara vadīto kamerkori "Ave Sol" un kas organiski iekļāvās iestudējuma vienotajā struktūrā, ne uz brīdi nekļūstot par dominanti. Izrāde tika iestudēta vecajā Dailes teātrī un līdz pat 1987. gadam tika rādīta arī jaunajā ēkā. Pavisam to spēlēja 142 reizes; izrāde iemantoja profesionāļu un skatītāju augstu atzinību, ar profesionālajām balvām tika apbalvoti režisors, scenogrāfs un aktieri. Iestudējums tika parādīts vairākās Padomju Savienības pilsētās, arī nozīmīgajās 1977. gada viesizrādēs Maskavā. Kaut gan "Brands" bija ieinteresējis arī ārvalstu profesionāļus, tomēr plašāka starptautiska turneja nebija iespējama un iestudējums tikai parādīts tikai Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā.

Būtisku "Branda" iestudējuma kvalitāti varētu raksturot ar režisora Arnolda Liniņa 1976. gadā Valentīnas Freimanes intervijā ietverto ideju, ka "[..].mans sapnis ir un paliek teātris, kas visos veidos un žanros satricinātu, saviļņotu, vienotu cilvēku vispirmām kārtām ar patiesības spēku un ar visplašāko iedarbes spektru".

Jānis Siliņš

© Tilde, 2011