Emīls Dārziņš (1875-1910). Melanholiskais valsis simfoniskam orķestrim (1904).

"Dārziņš bija stalts, liela auguma, apolonisku, gaišmatainu galvu. Laipnība un sirsnība arvien rotāja viņa pievilcīgo seju. Sapņotāja smaida pavadīta, tā atgādināja gaiša miera apstaroto Mocartu".

Tā Alfrēds Sausne apraksta Emīlu Dārziņu (1875-1910) - vienu no spilgtākajiem un iemīļotākajiem latviešu komponistiem; izcilu mūzikas kritiķi, pedagogu un diriģentu. Rīgā un Pēterburgā skolotā skaņraža muzikālais mantojums nav apjomīgs, taču gandrīz katrs darbs ir pazīstams (dažs gandrīz folklorizējies) un pienācīgi lietots: 19 solodziesmas balsij un klavierēm, 17 a capella kora dziesmas, no kurām jauktajam korim rakstītās, ar simfonisku spēku piesātinātās "Lauztās priedes" vai vīru kora dziesma "Mūžam zili" ir kļuvušas par nozīmīgām latviešu kultūrzīmēm. Pašam komponistam dīvainā kārtā dziesmas žanrs nav sniedzis radošo sapņu pilnīgu piepildījumu. Viņš vēlējās izteikties lielākas formas darbos. Taču paškritiski apzinājās, ka " [..] priekš orķestra man nav tehnikas". Dārziņš gan mēģināja īstenot ieceri par operas radīšanu, diemžēl darbu pie Eduarda Vulfa lugas "Rožainās dienas" pārtrauca komponista pāragrā un pēkšņā nāve. Tas, ko Dārziņš paguva uzrakstīt simfoniskajā žanrā, ir četras miniatūras: "Liriska fantāzija", "Melanholiskais valsis", "Vientuļā priede" un "Maza svīta". Visiem šiem darbiem, pēc laikabiedru atsauksmēm, ir bijusi augsta mākslinieciskā vērtība, par ko šodien nevaram spriest, jo dažādu iemeslu dēļ autors trīs no skaņdarbiem ir iznīcinājis (lai atceramies kolēģu traģisko apvainojumu plaģiātismā - Dārziņa simfoniskajai gleznai "Vientuļā priede" esot pārāk liela līdzība ar Žana Sibēliusa "Tuonelas gulbi"...).

Līdz mūsdienām saglabājies viens vienīgs Dārziņa instrumentālais opuss - "Melanholiskais valsis" (1904), kas kļuvis par vienu no pašiem populārākajiem latviešu simfoniskajiem skaņdarbiem. Tā pirmatskaņojumu diriģējis Jurjānu Juris koncertā Majoros 1905. gada rudenī.

"Melanholiskajā valsī" apvienojas Dārziņam raksturīgais gara aristokrātisms un izteiksmes vienkāršība, sirsnība un jūtu patiesums, sadzīves mūzikas žanru paceļot smalkā mākslinieciskā līmenī. Komponista izjūtu pasauli trāpīgi raksturo metafora "vasaras pusdienas saules dzejnieks". La mažorā rakstītais septiņas minūtes garais valsis (rondo ar divām epizodēm un kodu) vien daļēji attaisno savu nosaukumu "melanholiskais", jo kopējā intonācija ir gaiši sapņaina. Mazliet trauksmaina nemiera iezogas fa diez minora epizodē.

Par šī darba tapšanu Emīla Dārziņa māte atceras dzejnieka Jāņa Poruka kundzes stāstīto sakarā ar komponista viesošanos viņas vecāku mājās Lāčos, pie Cēsīm: "Tur esot lapene, visa apaugusi ar zaļumiem. Tai lapenē viņa ar Poruku esot saderinājusies un Poruks vasarās tur pastāvīgi sēdējis un rakstījis. Arī toreiz Dārziņš ar Poruku nosēdējuši lapenē gandrīz visu nakti. Runājuši ļoti maz, it kā saprazdami bez vārdiem ko katrs domā un jūt. [..] Kad Emīls palicis viens pats, viņš esot redzējis kādu parādību - tam lapenes stūrī parādījusies Dievmāte un gaisā bijušas dzirdamas skaņas. Rītā viņš to Porukam esot izstāstījis, piesēdies pie klavierēm un mēģinājis naktī dzirdēto spēlēt. Tas esot bijis "Melanholiskā valša" sākums."

Šīs mūzikas sirdsšķīstība nu jau vairāk nekā gadsimta garumā rada cilvēkos dabisku vēlmi to dzirdēt atkal un atkal, atgādinot mums, Alfrēda Kalniņa vārdiem runājot, par mākslinieku, "kurš silti sajūsminājies par jaunību, mīlestību un visu, kas cēls un skaists, kas savu tautu aplaimojis ar dziesmu pērlēm un rakstiem, pie kuriem vēl ilgi atspirdzināsies tie, kas alkst pēc daiļuma".

Gunda Vaivode

Skatīt arī Latvijas Radio raidījums/ Emīls Dārziņš "Melanholiskais valsis" / Emilis Melngailis "Jāņu vakars"

© Tilde, 2011