Jānis Mediņš (1890-1966). Opera 'Uguns un nakts' (1913-1919).

Mūzikas drāma "Uguns un nakts", kuras komponēšana tika iesākta 1913. gada 13. jūlijā, ļāva izpausties gan Jāņa Mediņa melodiķa talantam, gan arī viņa rakstura mērķtiecībai. Autors bija gatavs pārvarēt visas grūtības, lai topošo partitūru Pirmā pasaules kara gaitās vestu līdzi Sibīrijas ilgstošajā šķērsojumā. Piepalīdzot ārstam Kārlim Ziediņam un strēlniekam Smalkajam, komponists un viņa sieva Olga pārmaiņus nesa smago manuskriptu, kurš pēc tam no Vladivostokas četros mēnešos tika atvests līdz Anglijai un galu galā - līdz pat ilgotajai Latvijai.

Alfrēda Kalniņa "Baņuta" un Jāņa Mediņa "Uguns un nakts" ir pirmās latviešu operas, kurām piemīt mākslinieciska vērtība. Līdz 1920. gada 29. maijam, kad Rīgā notika "Baņutas" pirmizrāde, publika šeit varēja iepazīties nevis ar latviešu autoru sacerētām pilnvērtīgām operām, bet gan ar operžanra pabeigtiem vai nepabeigtiem mēģinājumiem.

1903. gadā Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisija izsludināja libretu konkursu, lai veicinātu latviešu oriģināloperas attīstību. Konkursa rezultāti tika paziņoti 1905. gadā, turklāt interesantākais librets, "kurš no autora jau tiek laists klajā un tādēļ no ekspertiem ieskaitīts par atpakaļ ņemtu", neguva godalgu, jo konkursa noslēgumā netika vērtēts (Rainis jau bija paspējis publicēt "Uguns un nakts" pirmā cēliena tekstu "Aizkraukļa pilī", tādējādi pārkāpjot nolikuma prasības).

Raiņa drāmas "Uguns un Nakts. Sena dziesma jaunās skaņās" pirmais uzvedums ar milzīgiem panākumiem notika 1911. gada 26. janvārī (6. februārī) Rīgas Jaunajā teātrī. Lāčplēša loma pirmizrādē tika uzticēta Ādolfam Kaktiņam, kurš desmit gadus vēlāk bija arī pirmais Lāčplēsis uz LNO skatuves, savukārt Milda Brehmane-Štengele, slavenā Spīdolas lomas atveidotāja operā, Rīgas Jaunā teātra iestudējumā, kritikas vēl nepamanīta, dziedāja meiteņu korī. Jānis Mediņš pēc iestudējuma vairākkārtējas noskatīšanās nolēma lūgt Šveicē mītošā Raiņa atļauju operas komponēšanai - un ar režisora Alekša Mierlauka starpniecību to arī saņēma.

1914. gada martā Latviešu operas orķestris ar solistu Jāni Niedru atskaņoja Prologu no Jāņa Mediņa "Uguns un nakts". Mūsu mūzikas kultūrā tas ir pirmais nozīmīgais fragments no vēlāk pabeigtas latviešu komponista operas, kuru varēja iepazīt vietējā publika. Latviešu operas režisors Jēkabs Duburs, kurš savulaik bija arī 1903. gada libretu konkursa žūrijas loceklis, izkārtoja Jānim Mediņam ikmēneša stipendiju 100 rubļu apmērā "Uguns un nakts" komponēšanas laikam. Darbs pie operas tika turpināts arī Pirmā pasaules kara sarežģītajos apstākļos. Rīgas celšanas un Nāves salas cēlienu krāšņā mūzika tapa, piemēram, "kuzevā ar pianīnu" (platformas lieluma mājelē, kurā atradās arī "dzelzs materiāli, tauvas, šķipeles, ceļamo krānu daļas un dažādi krāmi") ziemas aukstumā Tveras guberņas Toržokas pilsētā, kurā Jānis Mediņš bija nonācis kā kapelmeistars Piektajā Sibīrijas dzelzceļnieku bataljonā.

Jaunais latviešu skaņradis, kurš komponēja mūziku visam Raiņa drāmas tekstam, sākotnēji spēja iekļauties tikai diloģijas struktūrā. Abu daļu pirmizrādes notika 1921. gada 26. maijā un 8. decembrī, pie diriģenta pults bija pats Jānis Mediņš. "Skaistums un mērs - tā īsi divos vārdos varētu raksturot Jāņa Mediņa estētikas stūrakmeņus," 20. gadsimta beigās precīzi definējusi Ingrīda Zemzare. Ar mūzikas skaistumu 1921. gada redakcijas piecos cēlienos viss jau bija kārtībā, tomēr īstais mērs šī skaistuma izpausmei vēl tika meklēts. Riharda Vāgnera un Riharda Štrausa daiļrades ietekmē veidotā operas instrumentācija Jānim Mediņam šķita pārāk smagnēja, bet diloģijas formāts - pārāk izvērsts. Komponists veidoja "Uguns un nakts" otro redakciju, svītrojot Prologu un Rīgas celšanas cēlienu. Otrās redakcijas pirmizrādes vakarā, 1924. gada 2. februārī, Rainis savā dienasgrāmatā rakstīja: "Izmests 3. cēliens, revolūcija laukā, un visiem patīk. Bēdīgi ap dūšu, arī Mediņš nožēlo, pēc simts gadiem izlietošot." 1927. gadā tika pārstrādāta operas nu jau četru cēlienu instrumentācija, šīs redakcijas pirmizrāde Rīgā notika 1966. gada 3. septembrī, pusgadu pēc Jāņa Mediņa nāves Stokholmā.

No līdzšinējiem pieciem "Uguns un nakts" iestudējumiem uz LNO skatuves īpaši izceļams Alvja Hermaņa veidotais uzvedums ar pirmizrādi 1995. gada 14. decembrī. Tajā skaidri bija nolasāma viņa kā režisora un izrādes scenogrāfa pārliecība, ka "nepieciešams un iespējams "Uguni un nakti" inscenēt mūsdienīgi, aktualizējot gan oriģināla saturu, gan jautājumus par nacionālo identitāti". Jāņa Mediņa "Uguns un nakts" ir nenoliedzama mākslinieciska veiksme, kas joprojām vērtējama kā Raiņa drāmas izcils ietvērums vēlīnā romantisma skaņurakstā.

Mikus Čeže

Skatīt arī Latvijas Radio raidījums/ Jānis Mediņš "Uguns un nakts"

© Tilde, 2011