Atbildes, kuras tu meklē

Mūzika


Gaismas pils, Jāzeps Vītols

Jāzeps Vītols (1863-1948). Gaismas pils - balāde jauktam korim (1899).

Jāzepa Vītola "Gaismas pils" ir vienlaikus latviešu klasiskās mūzikas rītausmas, paša Vītola kormūzikas un arī Dziesmu svētku simbols. 19. gadsimta beidzamajās desmitgadēs parādījās pirmie profesionālie nacionālie komponisti, kuru vidū viens no pionieriem bija vāciski runājošā latviešu ģimenē uzaugušais Jāzeps Vītols. Pēc mūzikas studijām Sanktpēterburgā Vītols apmetās tur uz dzīvi un kļuva par vienu no sava laika ziemeļu Palmīras leģendārās konservatorijas cienījamākajiem profesoriem. Līdztekus pedagoģiskajam darbam viņš veica mūzikas kritiķa un diriģenta pienākumus, kā arī komponēja, tiesa, lielākoties vasarās, kad bija vairāk vaļas. "Gaismas pils" sacerēta, komponista vārdiem runājot, it kā "starp citu" 1899. gada 21. jūnijā Pleskavas guberņas Zarečjē, kur Vītols vadīja vasaras pie sava brāļa - ārsta Anša. Dziesmas pirmatskaņojums notika Rīgas Latviešu dziedāšanas biedrības kora koncertā Jēkaba Ozola vadībā Rīgas Riteņbraucēju dārzā 1900. gada vasarā.

Jāzeps Vītols vēstulēs nereti sūdzējās, ka latviešu lirika esot pārāk trūcīga, taču "Ausekļa episkie skaistumi" viņam imponēja tik ļoti, ka dzejnieka raksti divos sējumos viņam bija "visdārgākā manta" grāmatplauktā, pat "greizsirdības objekts". Tiesa, ņemot Ausekļa "Gaismas pili", komponists svītroja no tās divus pantus. Vītola "Gaismas pils" uzbūve - trijdaļu forma (ar kontrastējošu vidusdaļu, kurai seko reprīze) un koda. Īstenojot paša izvirzīto principu pēc iespējas biežāk izvairīties no kora balsu pamatgrupu dalījuma vairākās balsīs, Vītols "Gaismas pili" zīmē konsekventi četrbalsīgu.

Dziesmas pamattonalitāte ir mi minors. Jēkabs Graubiņš trāpīgi novērojis, ka vairums Vītola šedevru komponēti minorā. Taču Vītola minors nav raudulīgs: "Tas, tāpat kā latviešu tautasdziesmu minorīgās toņkārtas, ir vīrišķīgs un varonīgs." Jāzepa Vītola pasniedzējs Nikolajs Rimskis-Korsakovs savulaik ar interesi konstatēja, ka Vītola mūzika neesot ne krieviska, ne vāciska. Ievērojamais mūzikas kritiķis Jēkabs Poruks iet soli tālāk: "Neraugoties uz ilgajiem Krievijā pavadītajiem gadiem, neraugoties, ka Vītola darbos nav etnogrāfisku zīmju, viņa nacionālisms neprasa, lai to vēl sevišķi aizstāv. [..] Pietiks minēt "Beverīnas dziedoni", "Karaļmeitu", "Gaismas pili", lai redzētu, ka Auseklis, Rainis, Vītols ir it kā viena ceļa posmi."

"Gaismas pils" ir visvairāk dziedātā Dziesmu svētku dziesma - lielā kopkora balsī tā skanējusi sešpadsmit reižu. To nedziedāja tikai 1960., 1965. un 1977. gadā. Trijos svētkos diriģēja pats Vītols (diriģents Ernests Brusubārda atceras, ka, diriģējot "Gaismas pili", meistars "nekad nav zaudējis nepieciešamo mieru un līdzsvaru, kas bieži vien atgadās ar daudziem citiem diriģentiem".) No biežāk diriģējušajiem nosauksim Paulu Jozuus, Leonīdu Vīgneru un Imantu Kokaru, taču absolūtais "Gaismas pils" maestro tituls, pēc kopkora domām, piešķirams Haraldam Mednim. 1980. gadā, kad Mežaparka estrādē sēdēja komponista atraitne Annija Vītola, dziesma Haralda Medņa vadībā izskanēja trīs reizes. 1985. gadā īsi pirms svētkiem no programmas svītroja gan "Gaismas pili", gan varai nevēlamo virsdiriģentu Haraldu Medni. Taču kopkoris izsauca publikā sēdošo maestro, toreizējais kultūras ministrs Vladimirs Kapužs bija spiests dot atļauju, un Medņa vadībā "Gaismas pils" cēlās divas reizes. Ir pat uzskats, ka trešā atmoda sākās jau ar 1985. gada Dziesmu svētkos dziedāto Vītola un Ausekļa šedevru.

Orests Silabriedis

Skatīt arī Latvijas Radio radījums / Jurjānu Andrejs. Pūt, vējiņi / Jāzeps Vītols. Gaismas pils

© Tilde, 2011