Jānis Roze (1878 - 1942) ir Jāņa Rozes apgāda un grāmatnīcas izveidotājs un firmas darba tradīciju iedibinātājs, viens no izcilākajiem Latvijas grāmatu izdevējiem divdesmitā gadsmita pirmajā pusē. Viņa apgāds grāmatniecības vēsturē minams blakus plašajām Valtera un Rapas un Anša Gulbja izdevniecībām.

No Jāņa Rozes sešdesmit četriem mūža gadiem četrdesmit seši veltīti grāmatniecības darbam. Tikai paļaudamies uz paša spēkiem, pateicoties dabas dotajai inteliģencei un neatlaidībai, viņš izveidoja Latvijas izglītībai un kultūrai nozīmīgu apgādu, tā darbības laikā tika izdoti vairāk nekā 750 nosaukumu grāmatu, kuru kopējais metiens sasniedz apmēram 2 miljonus eksemplāru.

Jānis Roze dzimis 1878. gada 30. novembrī Vecpiebalgā. Skolas gaitas sāka rakstnieku brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu vadībā un turpināja Vecpiebalgas draudzes skolā. Abās skolās valdīja latvisks gars un liela grāmatu mīlestība.

Pēc skolas beigšanas jauneklis stājās darbā pie Cēsu grāmatizdevēja Jāņa Ozola, kur apguva grāmatizdošanas, iespiešanas un tirdzniecības iemaņas. Strādājot Cēsīs, Jānis Roze izkopa gaumi un māksliniecisko izjūtu, uz mūžu viņā nostiprinājās vēlme meklēt katrai vērtīgai grāmatai mākslinieciski skaistu noformējumu. Liela nozīme viņa dzīvē tolaik bija vietējās kultūras dzīves organizēšanai, pašdarbībai, it sevišķi teātrim

Pēc Jāņa Ozola traģiskās nāves 1906. gadā Jānis Roze vēl vairākus gadus vadīja viņa veikalu un izdevniecību Cēsīs, tomēr 1912. gadā izlēma pārcelties uz Rīgu, kur pārvaldīja sabiedrības "Burtnieks" spiestuvi un grāmatu veikalu.

1913. gadā Jānis Roze apprecējās ar Emmu Henrieti Silarāju.

1915. gadā viņš atvēra savu spiestuvi. 1918. gadā Suvorova (tagad Kr. Barona) ielā 37 tika izdotas pirmās grāmatas, to vidū - paša Jāņa Rozes sarakstītā "Svešvārdu grāmata", kurai uz vāka jau minēta adrese - Suvorova (drīzumā tiek pārdēvēta par Kr. Barona ielu) 3.1923. gadā Jānis Roze paplašināja savu veikalu, iegādājoties telpas Kr. Barona ielā.

Jau divdesmito gadu sākumā iezīmējās Jāņa Rozes izdevniecības pamatprincipi: izdot literāri vērtīgas grāmatas glītā mākslinieciskā apdarē. Lai gūtu līdzekļus latviešu daiļliteratūras, it īpaši latviešu izcilāko rakstnieku kopoto rakstu un skaisti ilustrētu pasaku grāmatu izdošanai, Jānis Roze izdeva mācību grāmatas un kalendārus. Sākotnēji šīs grāmatas iznāca ar Sigismunda Vidberga darināto izdevniecības zīmi, bet 1923. gadā Indriķis Zeberiņš izveidoja stilizētu rozes ziedu, kas turpmāk rotāja visas apgāda izdotās grāmatas.

Lai atbalstītu latviešu literatūras attīstību, no 1928. līdz 1935. gada Jānis Roze izdeva literatūras mēnešrakstu "Piesaule", ap kuru pulcējās daudzi ievērojami latviešu literāti un kultūras darbinieki.

Veiksmīgi darbojās Jāņa Rozes grāmatu veikals, spiestuve un Kr. Barona ielā 3 izvietotā zīmogu darbnīca.

1940. gadā Jāņa Rozes uzņēmumu nacionalizēja, bet 1941. gada 14. jūnijā viņu kopā ar sievu un meitu apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju. Ievērojamais izdevējs mira no tuberkulozes 1942. gada 10. maijā Soļikamskā.

1987. gadā viņa vārda labā slava tika reabilitēta un sākas Jāņa Rozes uzņēmuma atdzimšana.

Literāti un kultūras darbinieki

Ap Jāņa Rozes apgādu pulcējās daudzi ievērojami latviešu literatūras un kultūras darbinieki. Jau kopš skolas laikiem izdevēju saistīja cieša draudzība ar Kārli Skalbi, daudz Jānis Roze sadarbojies ar Jāni Akurateru, Augustu Saulieti. Starp vairāk izdotajiem autoriem minami arī Antons Austriņš, Pēteris Aigars, Kārlis Ieviņš, Ādolfs Erss. Daudzi mākslinieki un rakstnieki bija bieži viesi izdevēja mazajā "darba kabinetā" vai pie viņa ģimenes.

Jānis Roze prata pulcināt ap sevi cilvēkus, viņš bija ne tikai izdevējs, bet arī dažādu jaunu ideju ierosinātājs un atbalstītājs. Laikabiedri arceras, ka Jānis Roze ļoti uzticējies cilvēkiem, bieži izmaksājis avansus un honorārus kaut kur kafejnīcā, un vēlāk, veicot galīgo aprēķinu, tikai apjautājies, vai kaut kas iepriekš jau saņemts. Tomēr visas norunas allaž abpusēji pildītas.

Kopš 1927. gadā pēc arhitekta Zariņa projekta tika uzcelta vasarnīca Lielupē, pie Rozes ģimenes bieži viesojās Jānis Akurāters ar sievu un meitu, diriģents Teodors Reiters ar dēlu, ārsts Aleksandrs Neibergs ar kundzi, komponists Jānis Zālītis ar kundzi, rakstnieki Kārlis Skalbe, Augusts Saulietis, Kārlis Ieviņš, Alberts Kronenbergs, Anna Rūmane - Ķeniņa un vēl citi.

Šie paši literāti publicējās Jāņa Rozes izdotajā literatūras mēnešrakstā "Piesaule".

Kalendāri

Kalendāri jau izsenis bijusi viena no iecienītākajām lasāmvielām, tieši šai laicīgās literatūras jomai jāpateicas par to, ka Latvijā jau deviņpadsmitā gadsimta vidū bija salīdzinoši ļoti liels lasītpratēju skaits. Katrā latviešu mājā ik gadus tik iegādāti vismaz pāris kalendāri. Tieši tādēļ Jānis Roze pievērsās kalendāru izdošanai.

Jau strādājot sabiedrībā "Burtnieks", Jānis Roze 1913. gadā sāk izdot "Tirdzniecības un rūpniecības kalendāru", kas līdz 1939. gadam piedzīvo 27 gadagājumus.

Rozes apgādā iznāk arī dažādi piezīmju kalendāri (mazākajam no tiem formāts ir 5,4 x 8,5 cm), tomēr, sākot ar 1919. gadu arvien lielāku vietu kalendāros ieņem daiļliteratūra. Šādiem literāriem kalendāriem pieskaitāms "Latvju tautas kalendārs", "Stāstu kalendārs".

Sevišķi tuvi Jānim Rozem bija humoristiska satura kalendāri. Sadarbībā ar pazīstamo satīriķi un aktieri Ludvigu Šanteklēru no 1920. līdz 1936. gadam iznāk "Laika zoba Kalendārs". To ilustrē tādi populāri mākslinieki kā Pēteris Kundziņš, Indriķis Zeberiņš, Jēkabs Spriņģis, Jānis Dreslers, Alberts Kronenbergs. Jau kopš 1921. gada kalendāram ir krāsains vāks, kopš 1926. gada - arī krāsainas ilustrācijas. Par kalendāra neparasto popularitāti liecina tas, ka "Laika zoba kalendārs" bez pārtraukuma iznāca 22 gadus.

1928. gadā Jānis Roze pārņem tautā iecienītā "Zvārguļa Zobgala kalendāra" izdošanu, kopš 1930. gada turpmākie 11 laidieni iznāk ar nosaukumu "Pušelnieka Zobgals" un Indriķa Zeberiņa zīmētu vāku.

1929. - 1940. gadam iznāk "Latvijas Kalendārs", kurš piesaista uzmanību ar Viļa Krūmiņa zīmēto interesanto vāku.

1933. - 1940. gadā tiek izdots dažādu mākslinieku ilustrētais "Tēvijas kalendārs".

Kopotie raksti

Jau uzsākot izdevēja darbību, Jānis Roze bija iecerējis izdot izcilāko latviešu rakstnieku kopotos rakstus, tieši šim nolūkam tika ziedota lielākā daļa peļņas, ko ienesa pārējās apgāda grāmatas. Atšķirībā no citām daiļliteratūras grāmatām kopotie raksti iznāca uz vienkāršāka papīra, tomēr tas tika iepirkts lielā daudzumā, lai nodrošinātu vienādu kvalitāti visiem sējumiem. Tika gādāts par glītu un solīdu māksliniecisko noformējumu, rakstnieku portretiem, tos izdeva divos variantos - brošētus un kalikona iesējumā. Attiecīgi mainījās arī cena - brošētie maksāja no Ls 40 līdz Ls 55, iesietie - no Ls 60 līdz Ls 70. Jāņa Rozes apgādā iznākuši šādi kopotie raksti.

1923. - 1928. Jāņa Akuratera Kopotie raksti.12 sējumos. Vienkāršs, gaumīgs Jāņa Jaunsudrabiņa vāka zīmējums.

1924. - 1927. Augusta Saulieša Kopotie raksti 15 sējumos. Augusts Goba jau rakstu iznākšanas sākumposmā tos nodēvēja par latviešu grāmatniecības lepnumu: "Apgādātājs Jānis Roze parāda lielu ideālismu, ķerdamies pie šadu lielu izdevumu laišanas klajā. Mūsu bibliotēkām nu ir izdevība iegādāties atkal ne tikai saturā vērtīgas, bet arī pēc ārējā izskata glītas grāmatas."

1926. - 1935. Augusta Deglava Kopotie raksti 7 sējumos. Nelaiķa autora sievas sakārtojumā gotu burtiem tika iespiesti rakstnieka labākie darbi.

1929. - 1934. Antona Austriņa Kopotie raksti 8 sējumos.

1938. - 1939. Kārļa Skalbes Kopotie raksti 10 sējumos.

1929. - 1930. Jāņa Poruka Kopotie raksti 20 sējumos. Šis izdevums ir Jāņa Rozes atbilde Helmāra Rudzīša apgāda "Grāmatu draugs" un Anša Gulbja aizsāktajai tradīcijai izdot grāmatas "lata" vai pat "50 santīmu" sērijās. Jānis Roze uzdod Pēterim Ērmani un Kārlim Eglem savākt visu, ko vien var vēl uzzināt par dzejnieka personību, salīdzināt katru stāstu un dzejoli manuskriptā un salīdzināt ar vēlākām izmaiņām. Jaunā izdevuma tapšanā tika iesaistīta visa sabiedrība, periodikā publicētie paziņojumi aicināja sūtīt visas saglabājušās Poruka vēstules, drukātu vai ndrukātu darbu rokrakstus, atmiņas par Poruku un fotogrāfijas uz Jāņa Rozes grāmatnīcu. Izdevumu iespieda nepieredzēti īsā laikā - 2 gados. 20. sējumā ievietotais Rūdolfa Egles apcerējums par dzejnieku joprojām tiek uzskatīts par autoritatīvāko Poruka daiļrades pētījumu. Šie Kopotie raksti tika iespiesti gan brošēti, gan cietos kalikona vākos, turklāt iesējuma pamatkrāsu katrs pircējs varēja izvēlēties pēc savas gaumes. Tie, kas vēlējās, varēja saņemt arī grāmatas arī greznā pusādas iesējumā.

Mācību grāmatas.

Šo izdošanas jomu Jānis Roze sāk attīstīt, cerēdams, ka par gūtajiem ienākumiem varēs izdot kvalitatīvas daiļliteratūras grāmatas. Divdesmitajos un trīsdemitajos gados mācību grāmatas izdod arī Ansis Gulbis, Latvijas Vidusskolu Skolotāju Kooperatīvs, apgāds "Rīts", sevišķi lielā skaitā tās iznāk "Valtera un Rapas" apgādā. Lai gan Jānis Roze izdod skaitliski maz grāmatu, pateicoties šo izdevumu augstajai kvalitātei un tam, ka tās operatīvi piegādāja pircējiem pat tālās lauku skolās, Rozes apgāda mācību grāmatas bija ļoti iecienītas.

Pirmā mācību grāmata Jāņa Rozes apgādā bija Jāņa Ūdra "Daba un viņas parādības". Pirmais sējums "Nedzīvā daba" iznāca 1920. gadā un piedzīvoja vairākus atkārtotus izdevumus tāpat kā trīs nākamie sējumi "Dzīvā daba".

Sevišķu atzinību izpelnījās un daudzus atkārtotus izdevumus piedzīvoja Jāņa Ezeriņa un Jāņa Grīna sarakstītā "Valoda" katrai no 6 pamatskolas klasēm, kā arī abu rakstnieku sarakstītā "Ābece" un lasāmā grāmata "Valodiņa". Skolas grāmatu novērtēšanas komisija jau 1924. gadā atzina, ka gan literārā, gan mākslinieciskā ziņā tās ir kas nebijis līdzšinējā lasītmācīšanas praksē. Grāmatas, pie kuru iekārtojuma strādāj tādi pazīstami mākslinieki kā Alberts Prande, Jānis Kuga un kuru ilustrēšanai tika izmantotas Vilhelma Purvīša, Eduarda Brencēna, Indriķa Zeberiņa gleznu reprodukcijas, piedzīvoja metienus, kādus līdz šim nebija sasniegusi neviena lasāmā grāmata.

Populāras skolotāju un skolnieku vidū bija Friča Ābola un Eduarda Brencēna "Ābece mājas bērniem", Jāņa Saulīša "Gaiļa ābece", košā, krāsainā "Jautrā ābece" ar Jāņa Dreslera ilustrācijām, kā arī krājums "Skolas dzeja", kurā saskaņā ar attiecīgās programmas prasībām bija apkopoti katra pamatskolas vecuma bērniem piemēroti dzejoļi.

Saskaņā ar sabiedrības interesēm un vismodernākajām pedagoģijas prasībām tika sagatavotas Antona Lugviga Saliņa "Matemātika pamatskolām" un Friča Jansona mācību grāmatas ģeogrāfijā. Savukārt Eduarda Ramata "Mūzikas pamatmācībā" pirmo reizi tika ietvertas ziņas par latviešu mūzikas attīstību un latviešu komponistiem.

Populāras un pieprasītas grāmatas bija arī Eleonoras Fārtas "Meiteņu rokdarbi" un Antonijas Melnalksnes sakārtotie vācu valodas mācību līdzekļi "Mein Lesebūch" un "Ich Spreche Deutsch".

Pasakas

Krāsainas bērnu grāmatas Jānis Roze izdevis nedaudz, toties skaisti noformētas. Krāšņākās un vērtīgākās ir Kārļa Skalbes "Pasaka par vecāko dēlu" (1924), "Pasaka par vara vīru", "Pasakas" (1934), Alberta Kronenberga "Jērādiņa".

Kārļa Skalbes pasaku grāmatas izdotas lielā formātā. Jānis Zeberiņš nosaucis Indriķa Zeberiņa ilustrēto "Pasaku par vecāko dēlu" par vienu no tā laika greznākajiem izdevumiem. Savukārt kritiķis Fricis Jansons par Skalbes pasaku grāmatām rakstījis: "Mūsu dienās par bērnu grāmatu trūkumu vairs nevaram sūdzēties. Grāmatu jau ir veselas kaudzes, to starpā arī īsti teicamas un silti ieteicamas grāmatas. Tikai vienas lietas mums vēl trūka - nebij' īsti māksliniecisku izdevumu. Šo robu tagad aizpildījis Jānis Roze. [..] Skaidri redzams: rakstnieks, ilustrators un izdevējs te sadevušies rokās un visi trīs devuši to labāko, kas vien iespējams".

Rakstu sagatavoja Jānis Roze uzņēmuma pārstāvji

Uzņēmuma vēsturiskie fakti no grāmatnieka Jāņa Rozes dokumentu arhīviem

Skatīt arī Roze Jānis

Skatīt arī Roze Jānis

Skatīt arī Roze Jānis