Meža un medību fauna, medniecība

meža augsnes fauna — dzīvnieku, gk. bezmugurkaulnieku, kopums, kuri vismaz vienā attīstības fāzē (ola, kāpurs, kūniņa, pieaudzis indivīds) mīt meža augsnē vai zemsegā. Pēc dzīvn. ķermeņa lieluma izšķir 4 ∆ grupas: mikrofauna (dzīvn.liel. <0,2 mm), mezofauna (0,2—2 mm), makrofauna (2—20 mm), megafauna (>20 mm). Mikrofaunā ietilpst augsnes vienšūņi, augsnes nematodes, virpotāji, gauskāji; mezofaunā — augsnes ērces, kolembolas, protūras, diplūras, sīksliekas, sīki zirnekļi, augsnes kukaiņi un to kāpuri, sauszemes gliemeži. Mezofaunas posmkājus (gk. augsnes ērces un kolembolas) sauc arī par augsnes sīkposmkājiem jeb mikroartropodiem. Makrofaunu veido sliekas, lielāki zirnekļi, māņzirnekļi, mitrenes, daudzkāji, augsnes kukaiņi un to kāpuri, sauszemes gliemeži; megafaunu — sliekas, kurmji, ciršļi, peļveidīgie grauzēji.∆ ir ļoti liela s. daudzveidība — >90% mērenās joslas meža faunas sugu. Daudzas taksonom. grupas vēl maz pētītas. ∆bezmugurk. blīvums makrofaunā ir 10—100 indivīdu 1 m², mezofaunā — 100—100 000 indivīdu 1 m², mikrofaunā — > 10⁵ indivīdu 1 gramā. Pārstāvētas visas trofiskās jeb barošanās grupas: 1) fitofāgi jeb augēdāji (gk. kukaiņu kāpuri, gliemeži), kas barībā izmanto augu saknes, sūnas, ķērpjus; 2) mikofāgi jeb sēņēdāji (kukaiņi, gliemeži), kas barojas ar mikroskopiskajām un cepurīšu sēnēm; 3) saprofāgi (nematodes, bruņērces, kolembolas, daudzkāji, sīksliekas, sliekas, kukaiņu kāpuri), kas barojas ar augu atliekām, dzīvn. ekskrementiem un līķiem; 4) zoofāgi jeb plēsīgie (kukaiņi, zirnekļi, māņzirnekļi, daudzkāji, plēsīgās ērces), kas barojas ar citiem augsnes dzīvniekiem; 5) dzīvn. un augu parazīti (vienšūņi, nematodes, kukaiņi). Daudzi fitofāgi un augu parazīti ir meža kaitēkļi, piem., rūsganā priežu zāģlapsene (Neodiprion sertifer), meža maijvabole (Melolontha hippocastani). Augsnes mikroskop. sēnes un baktērijas, izdalot fermentus ārējā vidē, nodrošina organ. vielu bioķīm. noārdīšanos, bet saprofāgi šo procesu veicina, jo mehāniski sasmalcina organ. atliekas, irdina tās un pārvieto pa augsnes horizontiem, ar saviem gremošanas fermentiem aktivizē mikroorganismu darbību, pārnēsā sēņu bakt. sporas. Mikofāgiem ir liela nozīme augsnes sēņu (arī mikorizas sēņu) daudzuma regulēšanā. Plēsīgie savukārt regulē visu pārējo trofisko grupu pārstāvju (arī meža kaitēkļu) daudzumu. ∆ nepārtraukti izdala augsnē ļoti daudz ekskrementu sīku, pret vides iedarbību noturīgu piciņu veidā, un tie ir nozīmīgs meža augšņu humusa komponents.Vairāk nekā 90% ∆ koncentrēts zemsegā un augsnes virsējā slānī (5—10 cm). Lielākā dziļumā samazinās organ. vielu daudzums un augsnes porainība, tādēļ arī augsnes dzīvn. ir mazāk. Pēc dzīvn. pielāgotības dzīvei dažādā dziļumā izšķir 3 galv. morfoekoloģiskās grupas: epigeiskā jeb augsnes virsmas fauna, hemiedafiskā jeb zemsegas un humusa fauna un eiedafiskā jeb dziļāko augsnes horizontu fauna. Vienā un tajā pašā taksonom. grupā var būt visu 3 morfoekoloģisko grupu dzīvn., kas atšķiras ar specifiskiem morfoloģiskiem pielāgojumiem dzīvei dažādā dziļumā. Tā, piem., epigeiskās faunas sīkposmkājiem ir labi attīstītas acis un spilgta ķerm. krāsa, bet eiedafiskās faunas dzīvniekiem acis parasti ir pilnīgi reducētas un ķerm. bālgans.Dažādos meža tipos ∆ atšķiras pēc galv. taksonom. grupu pārstāvju blīvuma, skaitliskajām attiecībām un sugu sastāva. Tā, piem., tajos mežos, kuros ir skāba rupjā un parupjā humusa augsne, ekoloģiski nozīmīgākie ir augsnes sīkposmkāji un sīksliekas, bet gandrīz nemaz nav slieku (piem., Ljā priežu sila augsnē ir >100 000 sīkposmkāju 1 m²). Mežos, kur ir vāji skāba un neitrāla mīkstā humusa augsne, galvenā ekoloģiskā nozīme ir sliekām. ∆ struktūra un sugu sastāvs precīzi raksturo augsnes procesus, mitruma režīmu, kā arī antropogēno ietekmi (nobradāšana, piesārņojums, meža ugunsgrēki, mežizstrāde u.tml.). Ljā ziņas par ∆ pārsvarā ir fragmentāras, jo pētītas tikai atsevišķas taksonom. grupas, to ekoloģija un iespējas tās izmantot piesārņojuma indikācijā.

V. Melecis

© Apgāds "Zelta grauds", 2005