priedes (Pinus) — priežu dzimtas (Pinaceae) ģints. Ljā savvaļā aug tikai parastā ∆ (P. sylvestris). Tā ir mūžzaļš 1. liel. vienmājas skuju koks ar taisnu, slaidu stumbru un spēcīgu sakņu sistēmu. Dziļā, irdenā smiltī veidojas gara mietsakne un sānsakņu tīkls, kūdrainās augsnēs mietsaknes nav. Miza stumbra augšdaļā gluda, apakšdaļā jau agri kļūst par pelēkbrūnu krevi. Parastajai ∆ katru gadu veidojas tikai 1 zaru mieturis. Skujas lineāras, 3 — 7 cm garas, zilganzaļas, pa 2 uz īsvasām; pie koka paliek 2 — 3 gadus. Putekšņlapas sakopotas dzeltenos mikrostrobilos jauno dzinumu apakšdaļā, sēklaizmetņi — violetsarkanos makrostrobilos, kas pa 1 vai vairākiem atrodas garvasu galotnē. Zied V b. — VI. Apputeksnē vējš. Putekšņi ar 2 lidpūslīšiem, un vējš tos aiznes kilometriem tālu. Pēc noziedēšanas makrostrobili (čiekura aizmetņi) noliecas uz leju un paliek nemainīgi līdz nākamajam pavasarim, kad sāk strauji augt. Izaug līdz 7 cm garš čiekurs, kas sāk. ir zaļš, vēlāk kļūst pelēks. Čiekuru veido pārkoksnējušās sēklzvīņas (čiekurzvīņas). To augšdaļā ir raksturīgs izcilnītis — vairodziņš. Aiz katras čiekurzvīņas ir 2 spārnainas sēklas (spārns sēklu ietver dakšveidīgi). Sēklas ienākas X, izbirst nākamā gada IV — VI (tātad 3. gadā pēc ziedēšanas). Izplata vējš. Čiekuri atveras kokā un nobirst nesadalījušies. Ljā parastā ∆ ir visbiežāk sastopamais koks visā teritorijā. Tai ir plaša ekoloģiskā amplitūda — no kāpu smiltājiem līdz augstajiem purviem. Aug gan tīraudzēs, gan mistraudzēs ar egli, bērzu, retāk ar ozolu u.c. lapu kokiem. ∆ audzēs egle bieži veido II stāvu. Parastā ∆ vislabāk aug pietiekami valgā, irdenā smilts augsnē (auglīgā augsnē tā ir zaraina, mazvērtīgāka). Aizņem 38% Ljas mežu kopplatī bas. Sasniedz 46 m augst. (Tērvetes silā) un 4 m apkārtmēru. Mūža ilgums līdz 350 gadu. (Dižākās ∆ Ljā ir Kalnieku dižpriede Talsu raj., Aļļu dižpriede Ventspils raj. un Elstes dižpriede Gulbenes raj.) Vairojas tikai ar sēklām. Koksne sveķaina, ar izteiktām gadskārtām, izturīga, ar labām meh. īpašībām. Izmanto celtn., mēbeļrūpn., malkai. Pumpurus un skujas izmanto ārstniecībā, skujas (tajās ir daudz ēter. eļļas, C vitamīna) — arī parfimērijas un ķīm. rūpn., kā arī lopbarībai. Parastā ∆ bieži izmantota smiltāju nostiprināšanai. 20. gs. sāk. stādītās ∆ visapkārt Rīgai veido zaļo zonu un uzlabo gaisa sastāvu. ∆ bojā stirnas, aļņi, staltbrieži, kā arī daudzi kukaiņi un to kāpuri. Tie ir gk. tauriņi (priežu galotnes dzinumutinējs, priežu sprīžotājs, priežu vērpējs), vaboles (lielais un mazais priežu lūksngrauzis, lielais priežu smecernieks), plēvspārņi (priežu pūcīte, zāģlapsenes). ∆ cieš arī no dažu sēņu ierosinātām slimībām (priežu-apšu rūsas, sakņu trupes). No introducētajām s.Ljas smiltājos ieaudzētas Benksa priede (P. banksiana; mežs. nozīmes nav) no Z -Amerikas, krūmveida kalnu ∆ (P. mugo; Bolderājā, Mangaļos, Vecāķos u.c.), kas vietām pāriet arī savvaļā, un melnā ∆ (P. nigra; ļoti dekor., skujas garas, cietas) no D - Eiropas un V-Eiropas kalniem. Simtgadīgi veimutpriedes (P. strobus; savvaļā Z - Amerikā, skujas pa 5, garas, mīkstas) stādījumi ir Skrīveros, pie Bauņiem, Šķēdē. Mežs. mērķiem šo ∆ vairs neaudzē, jo tā masveidā cieš no rūsas. Arī dekor. stādījumos to aizstāj ar Rumēlijas priedi (P. peuce; savvaļā Balkānu pussalas kalnos), kas necieš no rūsas. Sibīrijas ciedrupriede (P. sibirica) Ljas mežos un parkos sākta audzēt 19. gs. b. (nozīm. stādījumi Naujenē un Kurmenē). Skaista un izturīga ir Korejas ciedrupriede (P. koraiensis; skujas pa 5, zilganzaļas, 7 — 15 cm garas), kurai, tāpat kā Klinšukalnu priedei (P.c ontorta var. latifolia; Ljā sasniedz 20 m augst.) un Mareja priedei (P. murrayana; izmēģinājuma kultūras Bauskā, Talsos, Ugālē, Kuldīgā) no Z - Amerikas, Ljā varētu būt mežs. nozīme. Parastās ∆ kultūru ierīkošanai izmanto gk. divg. kailsakņu sējeņus, kuru virszemes daļas gar. ir vid. 15 — 20 cm. Aizvien vairāk sāk audzēt arī ∆ stādus. Pirms sēšanas sēklas jākodina un, ja nepieciešams, jākrāso, lai aizsargātu pret putniem. Ieteicams sēt šaurās (2 — 3 cm) sējvadziņās; tā tiek atvieglota skujbires apkarošana. Dīgtspējas stimulēšanai sēklas 24 st. mērcē vara vai kobalta sulfāta šķīdumā (100 mg/l). I kl. sēklu izsējas norma 1 — 1,5 g/m. Sēklu iestr.dziļ. 1 — 1,5 cm. Sausas sēklas normālos laikapstākļos sadīgst 2 — 3 ned. laikā, bet ekstremālos apst.(pārlieks sausums, lieks mitrums, pazemināta t - ra) dīgšanas ilgums var pat divkāršoties. Ja 8. — 10. dienā pēc sējas, kad sākas sēklu izknišana, iestājas sausums, obligāta ir lietēšana, un tā jāturpina līdz masveidīgai sēklu sadīgšanai (ik pēc 4 — 5 dienām ~ 5 l/m²). Ja gaisa t - ra pārsniedz 30°C, dīgsti jāapēno. Sējumus mēslo, vadoties pēc agroķīm. analīžu datiem. Maks. slāpekļa devu (60 — 80 kg tīrvielas uz 1 ha) iestrādā otrā veģ. perioda sākumā. Ieteicams arī šķidrs papildmēslojums (Hydro, Kemir). Rindstarpu irdināšana un nezāļu apkarošana jāveic 3 — 4 reizes veģ. periodā. Precīzi jāievēro skujbires apkarošanas noteikumi. Ieteicama sakņu sistēmas veidošana. No 1 kg sēklu var iegūt līdz 70 tk vieng. sējeņu. Vēlamais augu skaits: 80 — 100 divg. sējeņu uz 1 m. Stādu audzēšanai pārskolo viengadīgus, kā arī sliktāk augušos divg. sējeņus. Pārskološanas solis 8 — 10 cm. No 1 ha iegūst no 300 tk līdz 350 tk stādu. Parastās ∆ kultūrām piemērota viegla meh. sastāva smilts, saistīgās smilts, mālsmilts un smilšmāla augsnes. Smaga meh. sastāva augsnēs ∆ slikti atzarojas, tām veidojas ļoti platas gadskārtas, un līdz ar to zāģmater. kvalitāte ir zema. Nabadzīgās kūdraugsnēs, kā arī virsājos, mākslīgi atjaunotas ∆ audzes var sasniegt III bonitāti. Visproduktīvākās ∆ kult. izaug damaksnī, lānā, šaurlapju ārenī un šaurlapju kūdrenī, kur cirtmeta vecumā tās sasniedz I — I^a bonitāti ar krāju līdz 400 m³/ha. Ierīko tikai vienlaidu kultūras. To minim. sākotnējais biezums 5000 gab./ha. Stādīšanas shēmas: 2•1 m vai 1,5•1 m. Lai samazinātu priežu mizasblakts postījumus, apmežojot virsājus, sākotnējais biezums ir 10 000 gab./ha (1•1m). Jaunos sila un mētrāja izcirtumos ∆ sēj vai stāda, bet pārējos meža augšanas apst.tipos tikai stāda. Par stādmater. izmanto divg. kailsakņu sējeņus vai ietvarsējeņus, trīsg. (1L + 2L, 1S + 2L) vai pat četrg. (1L + 3L, 2L + 2L) stādus, kuru virszemes daļas gar. sasniedz 60 — 70 cm. Slapjās un nosusinātās minerālaugsnēs, bet it īpaši kūdreņos, ieteicams izmantot stādus, jo tie mazāk cieš no zemsedzes augu konkurences un sala izcilājumiem. ∆ jāstāda pavasarī iespējami agri. Ierīkojot ∆ kult. ar stādiem, par 30 — 50% samazinās to kopšanas nepieciešamība. Apmežojot jaunus izcirtumus, stādmater. obligāti jāapstrādā ar insekticīdiem aizsardzībai pret smecerniekiem. ∆ kult. rūpīgi jākopj, jo apēnojumā kociņi ātri izstīdzē, tos pastiprināti apdraud smecernieki, bet ziemā — peļveidīgie grauzēji. Pret meža dzīvn. ∆ kult. aizsargā, tās iežogojot vai lietojot repelentus.

A. Zviedre, I. Mangalis

© Apgāds "Zelta grauds", 2005