mizgrauži (Scolytidaesyn. Ipidae) — vaboļu kārtas (Coleoptera) dzimta. Sīkas līdz nelielas (gar. 1 — 9 mm) vaboles ar cilindrisku ķerm. un bieži vien ar nošķeltu segspārnu galotnes daļu. Taustekļi īsi, elkoņveidīgi, ar vālīti galā. Galva maza, vairāk vai mazāk ievilkta priekškrūtīs. Kājas īsas. Pēdai ir 5 posmi. Jaunās vaboles brūngandzeltenas līdz tumšbrūnas, vecās — tumšbrūnas līdz melnas. Ķerm. klāts ar paretiem matiņiem, retāk — zvīņām. Daudzām s. segspārnu galotnes daļa ir iedobta un veido t.s. ķerīti ar zobiņiem gar malām. Ķerītes veids, kā arī zobiņu skaits un novietojums katrai s. ir savdabīgs. Kāpuri balti vai iedzelteni, izliekti C veidā, ar brūnu galvas kapsulu. Kāju nav. Kūniņa vaļēja, balta, īsa, strupa un mazliet saplacināta. Ljā sastopamo s. ∆ ir augēdāji un dzīvo zem mizas vai koksnē, kur ♀ un kāpuri grauž katrai sugai raksturīgas ejas. ∆ ir viena no tipiskākajām meža kaitēkļu grupām. Barību tie izvēlas ļoti specifiski. Ir monofāgi, kas dzīvo tikai noteiktas sugas kokos, piem., bērzu gremzdgrauzis, lielais priežu lūksngrauzis, tomēr liel. daļa ∆ ir oligofāgi un barojas uz tuvu radnieciskiem augiem. ∆ izvēlas ne tikai sev piemērotas sugas kokus, bet arī noteiktu koka daļu. Stumbra apakšdaļā mīt lielais egļu lūksngrauzis, biezajā kreves mizā — lielais priežu lūksngrauzis, zem plānās rūsganās mizas — mazais priežu lūksngrauzis, bet uz skujkoku saknēm — sakņgrauži. Liela nozīme ir arī koka fiziol. stāvoklim un noēnojumam. ∆ attīstība sākas ar vaboļu lidošanu un katrai s. piemērotu koku meklēšanu, ko parasti nemaldīgi atrod ar taustekļu vālīšu galos esošajām ožas šūnām. Informācijas devēji ir arī novājināto koku ēter. eļļu izgarojumi — ∆ primārie jeb barības atraktanti. ∆, atraduši attīstībai piemērotu koku, izdala citu atraktantu — populācijas feromonu, kas nodrošina pārējo šās sugas indivīdu sapulcināšanu tajā pašā kokā. Izdalītie atraktanti piesaista arī ∆ dabiskos ienaidniekus. Ja ∆ blīvums kokā sasniedz optimumu, tie sāk izdalīt īpašu feromonu, kas nomāc atraktantu biol. aktivitāti, tādējādi regulējot populācijas blīvumu. ∆ s. ir monogāmas un poligāmas. Katrai monogāmās s. ♀ ir 1 ♂, poligāmajām s. vienam ♂ ir vairākas ♀. Ieeju zem mizas monogāmajām s. izgrauž ♀, poligāmajām — ♂. Ieeja ieraugāma pēc izplūstošās koka sulas vai sveķiem, kas dažkārt veido sveķu piltuves, kā arī pēc izbirušiem koksnes miltiem, kas ir tumšāki, ja eja grauzta mizā, un gaišāki, ja tā skārusi koksni. Ieejas kanāls vienmēr tiek grauzts slīpi — virzienā no apakšas uz augšu. Monogāmajām s. arī māteseja pārsvarā izgrauzta tādā pašā virzienā, lai vieglāk izbirtu mizas milti. Poligāmajām s. eju virziens ir dažāds un eju tīrīšana daudz grūtāka. Šā uzdevuma veikšanai daudzu sugu ♂, kas ir galv. eju tīrītāji, ķerīte attīstīta labāk nekā ♀. No ejām izbīdītie milti satur populācijas feromonu, kas kopā ar ēter. eļļu iztvaikojumiem pastiprina pievilināšanas efektu. Abpus mātesejai ♀ izgrauž nelielas bedrītes, t.s. olu ligzdiņas, kurās iedēj pa vienai olai un pēc tam aizber ar mizas miltiem, tā pasargājot olas no mehān. bojājumiem un dab. ienaidniekiem. (Lielais egļu lūksngrauzis māteseju un olu ligzdiņas neveido, bet izgrauž zem mizas laukumu, kurā dēj olas kaudzītē.) Pēc izšķilšanās kāpuri perpendikulāri mātesejai grauž kāpurejas, kas ir sīkas, kamēr kāpuri mazi, bet, tiem pieaugot, tiek veidotas lielākas, taisnas vai izlocītas, ar kūniņas gultni galā, kura parasti tiek grauzta mizas apakšpusē, retāk tieši koksnē. Kāpuri ejas no mizas miltiem nekad neatbrīvo. Lai sasniegtu dzimumgatavību, jaunajām vabolēm nepieciešama papildbarošanās. Dažu s. ∆ pēc izkūņošanās papildus barojas turpat, zem mizas, kur notikusi līdzšinējā attīstība, citu s. ∆ pretī kūniņas gultnei izgrauž mizā apaļu caurumu, t.s. izskreju, un aizlido uz citu tās pašas s. koku, kur iegraužas zem mizas un veido dažādas formas ejas un laukumus. Daudzu s. ∆ pēc izlidošanas papildus barojas ar kokaugu jaunajiem dzinumiem un pumpuriem. Ar papildbarošanos noslēdzas ∆ postembrionālā attīstība, un tie ir sasnieguši dzimumgatavību. Ziemo vai nu vaboles — ∆ pavasara apakšgrupa (tajā ietilpst ģintis Tomicus, Hylurgops, Hylastes, Trypodendron, Pityogenes, Ips, Orthotomicus), vai arī kāpuri — ∆ vasaras apakšgrupa (ģintis Polygraphus, Cryphalus un lielais egļu lūksngrauzis). No ∆ pavasara apakšgrupas dažkārt ziemo arī tie kāpuri un kūniņas, kuri nelabvēlīgu klimat. apstākļu dēļ nav vēl pilnīgi attīstījušies, bet ziemā parasti iet bojā, izņemot tos, kas ziemo zem sniega gulošos kokos. Ja kāpuru ziemošana ir sugai raksturīga, tiem nekaitē sals līdz – 30°C, pretējā gadījumā daudzi kāpuri nobeidzas, ja t - ra sasniedz – 15°C. ∆ bojāejas cēlonis var būt arī augsta t - ra vasarā. Bieži vien saules staru ietekmē VI t - ra zem egļu mizas pārsniedz ∆ izdzīvošanas augšējo slieksni, tādēļ kāpuri masveidā iet bojā. ∆ Ljā parasti attīstās 1 paaudze. Lielajam egļu lūksngrauzim attīstības cikls ilgst 2 gadus. Savukārt 2 paaudzes gadā var attīstīties ģinšu Ips un Pityogenes sugām. Ljā konst. 60 ∆ sugas. Dažas lūksngraužu, gremzdgraužu, sakņgraužu un citu ∆ s. ir postīgi stumbra kaitēkļi, to klātbūtni eksportējamos kokmateriālos nepieļauj karantīnas noteikumi.Priežu audzēs sastopams priežu divpadsmitzobu ∆ (Ips sexdentatus). Tā vabole ir 6 — 8 mm gara, cilindriska, brūna vai dzeltenbrūna, spīdīga, stipri apmatota. Ķerīte lēzena, katrā tās pusē ir 6 zobi, no kuriem 4. — vislielākajam ir pogveidā paresnināts gals. Vaboles lido no V sāk. līdz VI sākumam. Invadē ar biezu kreves mizu klāto stumbra daļu. Apdraud vecas, novājinātas (vēja izkustinātas, izgāztas, apdegušas) priedes. Galotņu sešzobu mizgrauža (I. acuminatus) vabole ir 2,2 — 3,7 mm gara, cilindriska, brūna, spīdīga, klāta ar retiem matiņiem. Ķerītes augšdaļā katrā pusē ir 3 zobi, no tiem 1. ir vismazākais, bet 3. — vislielākais, ♂ — divdaļīgs, bet ♀ — nosmaiļots. Vaboles lido V — VI sākumā. Dzīvo priežu stumbru un zaru plānās un pārejas mizas joslā. Garenvirzienā un nedaudz slīpi no kopulācijas telpas iet 3 — 12 mātesejas, kuru gar. ir līdz 40 cm. Kāpurejas ir retas un īsas. Visa eju sistēma, it īpaši kūniņu gultnes, samērā dziļi iesniedzas aplievā. Jaunās vaboles papildus barojas vai nu iekūņošanās vietās, vai arī augošu priežu zaļajos zaros, iegraužoties koksnē un serdē. Bojājuma dēļ jau VIII sāk atlūzt ~ 2 cm resni un līdz 1 m gari zari. Kaitē vid. vecuma un vecām priežu audzēm, kur var izraisīt koku galotnes daļas nokalšanu. Novājinātu vai nocirstu priežu galotnes mizā mīt priežu divzobu mizgrauzis (Pityogenes bidentatus) un priežu četrzobu mizgrauzis (P. quadridens). Apdegušu priežu mizā dzīvo degumu sešzobu mizgrauzis (Orthotomicus suturalis). Egļu astoņzobu mizgrauža attīstības vietās sastopams daudzeju astoņzobu ∆ (I. amitinus) un egļu dubultzobu mizgrauzis (I. duplicatus). Egles galotnes un zaru mizā mīt egļu sešzobu mizgrauzis (P. chalcographus). Vasaras vidū novājinātas dažāda vecuma egles invadē zvīņainais skujkoku ∆ (Polygraphus polygraphus).

M. Bičevskis

© Apgāds "Zelta grauds", 2005