Meža aizsardzība, piroloģija, entomoloģija, fitopataloģija

sakņu kaitēkļi — vaboļu, divspārņu, taisnspārņu un tauriņu kārtas kukaiņi, kuru kāpuri dzīvo augsnē un bojā augu saknes. No plākšņtaustekleņu dz. vabolēm bīstami ∆ ir maijvaboles. Vairākām citām minētās dz. vabolēm dzīvesveids līdzīgs maijvaboļu dzīvesveidam, līdzīgs arī kaitējums un apkarošana. Jūnijvaboles (Amphimallon solstitialis) ķerm. 14—19 mm garš, klāts ar brūngandzelteniem matiņiem. Galva tumšbrūna. Vēdera apakša melna. Segspārni rūsgandzelteni ar 4 svītrām. Taustekļi un kājas sarkanbrūnas. Katra taustekļa galā 3 plāksnītes. Anālā atvere trīsstaraina. Vaboles lido no VI sāk. līdz VII vidum. Papildus barojas ar lapkoku lapām un priežu skujām. ♀ olas dēj augsnē kaudzītēs pa 10—25. Izšķīlušies kāpuri barojas ar trūdvielām un augu saknēm. Pieauguši kāpuri 40—45 mm gari, iedzelteni, izliekti C veidā, ar 3 pāriem labi attīstītu krūškāju. 3. gada V vaboles iekūņojas 20—30 cm dziļi. Attīstības cikls ilgst 3 gadus. Ziemo augsnē dažāda vecuma kāpuri. Kāpuri gk. sastopami vieglās mālsmilts, grantainās, kā arī velēnu augsnēs mētrājā, lānā, damaksnī un lauks. augsnēs. Kaitē kokaudzētavās un apmežojumos.Jūlijvaboles (Anomala aenea) ķerm. 9—15 mm garš, olveidīgs, virspusē stipri izliekts. Galva, priekškrūtis, vēders un kājas tumšzilas, zaļas vai gandrīz melnas, ar metālisku spīdumu. Segspārni brūngandzelteni, bieži arī tumšzili vai zaļi, ar metālisku spīdumu. Taustekļi rūsgani, ar melnu vālīti. Vaboles lido no VI 2. dekādes līdz VII b., VIII sākumam. Papildbarošanās laikā apgrauž bērzu, alkšņu, kārklu u.c. lapkoku lapas. ♀ augsnē izdēj 50—70 olas. Vislielāko postījumu kāpuri (gar. līdz 35 mm) nodara priežu kultūrām 3. dzīves gadā. Iekūņojas 4. g. V 10—20 cm dziļumā. Jūlijvabole gk. sastopama silā — virsāju apmežojumos, laucēs, retainēs — un jūrmalas kāpās. Kokaudzētavā jau 5—7 kāpuri 1 m² augsnes var būt augiem bīstami. Dārzvaboles (Phyllopertha horticola) ķerm. 8—12 mm garš, ovāls, nedaudz saplacināts, ar samērā gariem matiņiem. Galva, priekškrūšu vairogs un vēdera gals (pigidijs) tumšzaļš, retāk tumšzils, ar metālisku spīdumu. Ķerm. apakšpuse un kājas melnas. Segspārni koši dzeltenbrūni, sarkanbrūni vai rūsgani. Vaboles lido VI—VII gk. siltās, saulainās priekšpusdienās. Papildus barojoties, apgrauž dažādu koku lapas, ziedus, ziedpumpurus, dzinumu galus, kā arī graudzāles u.c. augus. Pēc kopulācijas ♀ dēj olas augsnē, parasti pa 3—4 atklātās, ar augiem bagātās vietās. Kāpuri līdz 25 mm gari, barojas ar dažādu lakstaugu un koku sīkajām saknēm. Ziemo augsnē ~25 cm dziļi. Pēc ziemošanas kāpuri ir pieauguši, vairs nebarojas un V iekūņojas augsnes virskārtā. Attīstības cikls parasti ilgst 2 gadus. Ieviešas atklātās, saulainās vietās vieglās smilts augsnēs. Kokaudzētavās dažkārt var nodarīt lielus postījumus.Brūnās smiltājvaboles (Serica brunea) ķerm. 8,2—9,4 mm garš, gandrīz cilindrisks, sarkanbrūns, nespodrs. Piere un pakauša daļa tumšāka. Vaboles lido naktī V—IX un papildus barojas ar koku un krūmu lapām, bet dienā slēpjas zemsegā vai augsnē. Olas dēj augsnē. Kāpuri barojas ar augu saknēm, dzīvo smilšainā augsnē, gk. silā — virsājos, laucēs, kā arī smilšainos tīrumos, norās. Kāpurs līdz 24 mm garš, anālā atvere trīsstaraina. Ziemo vaboles un kāpuri. Attīstības cikls ilgst 1—2 gadus. Dažkārt kaitē kokaudzētavās. ∆ ir arī sprakšķi.No divspārņiem biežāk sastopamais ∆ ir purva garkājis (Tipula paludosa). Tam ir slaids ķerm. (♂ gar. 22—26 mm, ♀ gar. 26—32 mm) un ļoti garas kājas ar piegulošiem matiņiem. Galva rūsgandzeltena. Taustekļi diegveidīgi, sastāv no 15 posmiem; 1. posms ir visgarākais, 2. un 3. — īsāki. Sākot ar 5., katram posmam pie pamata ir 4 vai 5 zvaigžņveida sariņi, bet 4 pamatposmi ir sarkandzelteni. Priekškrūšu vairogs dzeltens. Vēders garš, rūsgandzeltens vai pelēks, ar tumšāku svītru. Spārni 16—22 mm gari, gaišbrūni. Lido VII—IX. ♀ dēj olas, sēžot uz augsnes, mitrā, trūdvielām bagātā, ar blīvu veģetāciju klātā vietā. 1 ♀ izdēj līdz 600 olu. Ola ovāla, spoži melna. Kāpuri sākumā turas kopā augsnes virskārtā, vēlāk, parasti dienā, barojas līdz 5 cm dziļi augsnē, bet naktī — arī virs augsnes. Pavasarī kāpuri vēl turpina baroties, nodarot vislielākos bojājumus. Kāpuri grauž dažādu augu saknes, retāk stublājus pie sakņu kakla. Kāpurs 30—45 mm garš, cilindrisks, ar šķērskrokām, brūnganpelēks. Galva maza, ar īsiem taustekļiem. Kāju nav. Ķerm. pakaļgals strups, ar 6 mīkstiem konusveida izciļņiem. Iekūņojas VI b.—VII augsnē 5—8 cm dziļi. Kūniņa 28—30 mm gara, brūnganpelēka, cilindriska, ar dzelksnīšu rindu vēdera galā. Gadā attīstās 1 paaudze. Ziemo nepieauguši kāpuri augsnē līdz 20 cm dziļi. Purva garkājis kaitīgs gan lauks., gan mežs., it īpaši kokaudzētavās. Labi nosusinātās augsnēs tas parasti nav sastopams. Kokaudzētavās atmatas un zālāji jāuzar, pirms kaitēklis sācis dēt olas, t.i., līdz VII beigām.No taisnspārņiem ∆ ir zemesvēzis, racējcircenis jeb ķirelis (Gryllotalpa gryllotalpa). Kukaiņa ķerm. cilindrisks, 33—58 mm garš, pelēkbrūns (vēders rūsgandzeltens), blīvi klāts ar īsiem, brūnganiem matiņiem. Priekškājas ļoti spēcīgas racējkājas. 2. un 3. pāris kāju ir ejkājas. Priekšspārni īsi, noapaļoti. Pakaļspārni gari, plati, plēvveidīgi, miera stāvoklī sakļauti krokās. Cerkas garas, matotas. Taustekļi diegveidīgi. Kāpurs līdzīgs pieaugušam indivīdam, sāk. 5—6 mm garš, balts, vēlāk tumšbrūns, bez spārniem vai ar spārnu aizmetņiem. Ziemo kāpuri un pieauguši indivīdi augsnē līdz 1 m dziļi. Attīstības cikls ilgst 3 gadus. V—VI pieaugušie zemesvēži pamet apakšzemes ejas un dodas netālos, zemos lidojumos. Šajā laikā notiek pārošanās. Pēc tam ♀ augsnē rok eju, kuras galā saulainā vietā, 10—30 cm dziļumā, izveido rūpīgi nogludinātu ovālu paplašinājumu vistas olas lielumā — olu ligzdu. VI v. tajā tiek iedētas 150—300 olas. Jaunie kāpuri pārtiek no trūdošām augu daļām un sīkām saknītēm, reizēm ēd arī dzīvn. izcelsmes barību. Kaitīgāki ir vecākie kāpuri un pieaugušie zemesvēži, kas apgrauž dažādu augu saknes. Dažkārt sastopams arī kanibālisms — tiek iznīcināti jaunie kāpuri. Ja t-ra ir –3°C, kāpuri iet bojā. Zemesvēži dzīvo irdenās, samērā mitrās, smilšainās, organ. vielām bagātās augsnēs. Kaitē kokaudzētavās, mazdārziņos. Zemesvēžus apkaro, kultivējot augsni (iznīcinot alas) vai izķerot tos zem bieži laistītiem salmu klājumiem. Pavasarī pirms augu sējas vai stādīšanas augsnē 3—5 cm dziļi iestrādā saindētu ēsmu — vārītus kviešus, zirņus vai kukurūzas graudus, kas 2—3 stundas mērcēti piretroīdu (deča vai fastaka) šķidrumā.∆ ir arī augsnē mītošie pūcīšu kāpuri. Kokaudzētavās gk. kaitē ziemāju pūcīte (Agrotis segetum), izsaucējpūcīte (A.exclamationis) un priežu dīgstu pūcīte (A.vestigialis). To kāpuri, īpaši VIII pirms ziemošanas vai iekūņošanās (priežu dīgstu pūcīte), priežu un egļu sējeņiem nograuž mizu, arī skujas. Attīstības cikls ilgst 1 gadu. Kāpurus apkaro, iznīcinot nezāles, kuras tauriņi izmanto papildbarībai lidošanas laikā. Kāpurus un kūniņas iznīcina regulāra rindstarpu irdināšana. Masveida kaitējuma gadījumā sējeņus var apsmidzināt ar 2,5% deci (0,4—1,2 l/ha) vai fastaku (0,1—0,15 l/ha).

M. Bičevskis

© Apgāds "Zelta grauds", 2005