Meža flora, sūnas, ķērpji un sēnes

dižkoki — sevišķi veci un resni koki, kam ir liela zinātniska, kultūrvēsturiska un estētiska nozīme. Ljā ∆ ir koku vecuma un resnuma rekordisti. Terminu dižkoks zin. un populārzin. literatūrā ieviesa ∆ sistemātiskas pētīšanas aizsācējs mežzinātnieks S. Saliņš 20. gs. 60. gados. Ljā ∆ tiek pētīti un ņemti valsts aizs. kā īpaši dabas pieminekļi un aizs. s. biotopi, un bieži vien arī kā vēsturiski vai kultūrvides pieminekļi. Ljā ir daudzkārt vairāk ∆ nekā citās valstīs. ∆ tīrumos, pļavās, gatvēs, birztalās, parkos un vecajās lauku sētās ir raksturīga Ljas ainavas sastāvdaļa, izcils tās skaistuma elements un nacionālais lepnums. ∆ palīdz noskaidrot dažādu sugu koku maks. mūža ilgumu, pieaugumu lielā vecumā, sēklu ražotspēju un kvalitāti, koku dzīvotspēju un izturību dažādos augšanas apstākļos; ∆ ir nepieciešami attiecīgās s. koku pavairošanā. Par Ljas ∆ uzskaites sāk. gadu var uzskatīt 1924. g., kad ģeogrāfs Z. Lancmanis publicēja ziņas par ~100 Ljas vēstur. un vecajiem kokiem. Dabas pētnieks E. Jansons 1937. g. apkopoja ziņas par 178 kokiem — dabas pieminekļiem. Kara un 2 okupāciju ietekmē ∆ izpēte uz ilgu laiku apsīka. Tikai 1974. g. iznāca S. Saliņa grāmata («Latvijas dižkoki un retie koki») par Ljas ∆. Tur ievietotajā sarakstā ir minēti 620 ∆ un retie koki; norādīts stumbra apkārtmērs, koka augst. un vainaga projekcija. Saraksti tomēr ir nepilnīgi un kļūdaini. 20. gs. 70. gados Ljā sākās ∆ apzināšanas un aizsargāšanas kustība. 1977. g.LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu par 818 ∆, 49 savdabīgo un 645 introducēto koku aizsardzību, tomēr tajā pašā laikā notika arī masveidīga ∆ iznīcināšana spridzinot, dedzinot, applūdinot, indējot. Meliorējamās pl. katru gadu saspridzināja >1000 lielo koku, gk. ozolus. Kopš 1979. g. koku spridzināšana ir aizliegta. ∆ skaits stipri samazinājies arī nepareizās lauku apsaimniekošanas dēļ. Ljas ∆ aug klajumos, labi iekoptā lauks. zemē. Ja ∆ mūsu dienās atrodams mežā, tas nozīmē, ka mežs ap to izaudzis vēlāk. Vairākums ∆ ir zemāki par vid. lieliem kokiem, tiem ir žuburains vainags, strups, resns stumbrs. Pastāv maldīgs uzskats, ka citu koku klātbūtne ∆ nekaitē vai ir pat labvēlīga. Vecu ozolu var nomākt pavisam jauni, diezgan sīki koki, bet klajumā augušas dižpriedes jaunais mežs nonāvē pilnīgi. Zemes lietotāji ir atbildīgi par ∆ saglabāšanu un to aizs. režīma ievērošanu. Atklātā sabiedriskā fondā (ASF) «Dabas retumu krātuve» savākti un apkopoti materiāli par >4000 ∆ un vēstur. kokiem (arī par bojā gājušajiem). Liels informācijas apjoms par ∆ glabājas VARAM datu centrā un Ljas Nacionālajā botāniskajā dārzā. Dati par ∆ laika gaitā nemitīgi mainās, jo ik pa brīdim vecākie ∆ iet bojā, bet jaunākie, lai arī lēnām, tomēr pieņemas resnumā, tādēļ svarīgs ir arī ∆ apsekošanas datums. (  1. tab.  )Par valsts nozīmes ∆ pamatkritēriju pieņemts S. Saliņa ieteiktais stumbra apkārtmērs 1,3 m augstumā no zemes. Minim. apkārtmērs katrai koku s. ir: ozoliem, vītoliem — 5 m, liepām, ošiem, vīksnām, gobām — 4 m, kļavām, melnalkšņiem — 3,5 m, bērziem, priedēm, eglēm — 3 m, zirgkastaņām — 2,8 m, Zviedrijas pīlādzim — 1,9 m, kadiķiem — 0,8 m.Mūsu dienās par ∆ tiek atzīti arī introducētie svešzemju s. koki — augstuma rekordisti (  2. tab.  ). Par vietējas nozīmes ∆ ozoli un vītoli uzskatāmi, ja tiem stumbra apkārtmērs ir vismaz 4 m. Prasība uzskatīt par ∆ tikai tad, ja tā apkārtmērs ir 5 m, ir pārāk liela. Vācijā un citās zemēs par aizs. koku ieskaita arī 4 m un pat 3 m resnus ozolus. Ljā katra pašvaldība ir tiesīga par vietējas nozīmes ∆ atzīt 4 m resnus ozolus un citu s. kokus, kas vēl nav sasnieguši valsts nozīmes ∆ atbilstošās prasī bas. Ne jau stumbra apkārtmērs vien nosaka ∆ vērtību, ir arī daudzi citi raksturojoši lielumi. ∆augst. mērījumi bijuši kļūdaini, jo kuplo vainagu dēļ vizēšana uz koka centru pret stumbru ir stipri apgrūtināta. Vēl grūtāk ir noteikt koka vecumu, jo veco ∆ viduči ir iztrupējuši, tādēļ līdzšinējā literatūrā par ∆ vecumu visās valstīs ir daudz spekulatīvu apgalvojumu. Tā, piem., pēc literatūras ziņām, Stelmužes dižozols Lietuvā esot 2000 g. vecs un vecākais Eiropā. Pēc dabaszinātnieka G. Eniņa pētījumiem, Baltijā nav vecāku ozolu par 500 gadiem. Pat Ljas slavenais Kaives dižozols, kam stumbra apkārtmērs pārsniedzis 10 m, ir tikai ~400 g. vecs. Šāda atziņa gūta, pētot ∆ augšanas ātrumu lielā vecumā. Vecākie un resnākie ∆ gandrīz visi ir ar lieliem, vaļējiem dobumiem stumbrā un zaros, zibens spērienu ievainoti, ar atlūzušiem žuburiem vai pusnolauztiem stumbriem. Dažkārt kokam atlicis tikai 1 vai 2 zaļojoši zari, bet tas nemazina šo dabas pieminekļu vērtību. ∆ dobumos ligzdošanas vietas rod dobumperētāji putni, bet (it īpaši ozolu) dobumos esošie trūdi ir īpatns biotops aizs. s. kukaiņiem. Veco ozolu stumbri ir mājvieta reti sastopamo sugu sēnēm un piepēm, kā arī aizs. ķērpjiem un sūnām. Tādējādi ∆ ir nozīmīgi dabas daudzveidības palielinātāji. Arī vecos, ievainotos ∆ nedrīkst novākt, aizbildinoties ar darba drošības ieganstu; šādi koki jānostiprina vai nu ar balstiem, vai atsienot ar trosēm. Apšaubāmas noturības stumbrus un lielos zarus caururbj un urbumā ievieto stieņus ar vītnēm. Pēc tam stumbrus un zarus nostiprina, saskrūvējot savstarpējā sasaistē. Koka dobumus nedrīkst aizmūrēt, bet, lai pasargātu no ļaunprātīgiem dedzinātājiem, dobumi ir jānorobežo ar metāla režģi, kalumu vai dzelzs sietu tā, lai saglabātos dobuma ventilācija. Pie ∆ jāpiestiprina brīdinājuma norāde, ka šis koks ir dabas piemineklis un atrodas likuma aizsardzībā. Ja zemes lietotāji nespēj koku nostiprināt un viņiem liekas, ka tas var apdraudēt cilvēkus, tad ∆ jānožogo un jāpieliek brīdinājuma zīme, ka stiprā vējā nedrīkst tam tuvoties. Bet nekādā gadījumā ∆ nedrīkst nozāģēt. Jau sirmā senatnē ∆ ir saistījuši cilvēku uzmanību un viņi tos izmantojuši kā senās ticības svētnīcas. Ljā pagāniskās ticības rituāli saglabājušies līdz pat 20. gs. 1. pusei, tādēļ te vēl ir diezgan daudz upurozolu un elku liepu. Tādi koki un to augšanas vietas ir iekļauti aizs. arheol. pieminekļu sarakstā.

G. Eniņš

© Apgāds "Zelta grauds", 2005