Rudzu lauks divas nedēļas zied, divas briest, divas kalst - un tad pļauja un Jēkabi klāt! Jēkabi, 25.jūlijs, ir senā jaunrudzu maizes diena, kad galdā jāceļ jaunās rudzu maizes kukulis, no kura gabaliņš visiem jāēd bijīgā klusumā. Šis svētsvinīgais mirklis nepieciešams, lai izjustu prieku par jauno ražu, pārdomātu garo un sūro ceļu no grauda līdz maizei. Jauncepto maizi vispirms deva nogaršot saimniekam, pēc tam tā bija jānogaršo visiem. Tautasdziesmās piemin rudzu Jumi, Rogainīti, kas garo vasariņu pavadījis tīrumā "zem pelēka akmentiņa". Sevišķi laimīgs bija pļāvējs, kam gadījās uzpļaut jumi - dubultvārpu, - tā solīja auglību, laimi mīlestībā, bagātību. Graudus no šīs vārpas iecepa kāzu maizē, glabāja makā, galda atvilktnē... Jumis bija "jāsaņem", parasti tas slēpās pēdējā labības saujā, tādēļ vietumis to atstāja uz lauka. Beidzot pļauju, nopina vārpu vainagu, kuru nesa mājās saimniecei, - pļāvēji bija saņēmuši Jumi. Tas tika glabāts klētī, apcirknī vai pakārts virs galda.

Cepējiņa - goda sieva

Senāk maizi Latvijā cepa katrā lauku mājā. Galvenā jeb dienišķā maize ir rupjmaize, ko cep no rudzu miltiem. Maizes cepšanai vajadzīga īpaša krāsns un darbarīki: abra, mente, kruķis, lize, abrkasītis un čauksture - līki iesieta slota krāsns izslaucīšanai. Rupjmaizi cepa no rudzu miltiem, saldskābmaizi - no bīdelētiem rudzu miltiem. No miežu miltiem un rupji maltiem kviešu miltiem sestdienās cepa karašu, bet no bīdelētiem kviešu miltiem tika cepta baltmaize.

Rupjmaizi dēvē arī par melno, rupjo maizi, rupuci. Mīklas iejaukšanai izmanto abru jeb muldu - no koka izgrebtu iegarenu trauku. Abras gatavo arī no dēļiem - izmanto apsi, liepu, bērzu, minēta arī egle un priede. Abrai jābūt vieglai. Biežāk cepta salinātā rudzu maize, aplejot abrā miltus ar verdošu ūdeni. Siltā ūdenī izšķīdinot, ieraugam pievieno arī mīklas piku no iepriekšējā cepiena. Abrā iemaisa pašķidru mīklu, ko atstāj pa nakti ierūgt. Ar menti, garenu koka lāpstiņu, to klapē. No rīta maizi mīca. Mīcīšana ir smags un svēts darbs, tāpēc sievietes uzvilka tīru blūzi, ap galvu apsēja baltu lakatiņu. Mīca ilgi, pievienojot vēl miltus, ķimenes. Kad mīkla vairs nelīp pie rokām, beidz mīcīt. Tad der noskaitīt maizes rūgšanas vārdus: "Rūgsti nu, maizīt, kā Rīga, kā Cēsis, kā jaunu sievu vēderiņi". Iejava klaipu, pārvilktu ar krustu un rūpīgi apsegtu, atstāj rūgšanai un steidz izkurināt krāsni. Ja saimniece grib, lai maize būtu gausīga, iejava klaipam uzvelk 3 slīpus krustiņus. Lai bērniem biezi mati, abrā uz iejava klaipa devīgi jāuzkaisa milti... Kad krāsns izkurējusies, ogles izrauš ar kruķi un kulu ar čauksturi - lapotu, līki iesietu slotu - izslauka.. Pārbaudot karstumu, iemet 3 šķipsniņas miltu - ja tie apdeg, krāsni paslauka ar samitrinātu čauksturi - pagarina. Čauksturi sasien no lapainiem bērza zariem vai kadiķiem, ziemā izmanto sasietās pirtsslotas. Abru ar uzrūgušo mīklu novieto pie krāsns, uz lizes veido garenus kukulīšus, apakšā pakaisot miltus vai paliekot kļavlapas, un ātri iešauj krāsnī.

Maizes zīmes

Uz kukulīša, to citviet dēvē arī par klaipiņu, ar pirkstiem vai delnas malu iespieda zīmi. Visbiežāk tas bija krusts, slīpais krusts vai svītras. Rupjmaizes kukulis ir iegarens, bet Rucavā, Bārtā un Nīcā senatnē cepti apaļi kukuļi. Atšķirīgas formas maize - kā čūska vai kaudze - cepta uz saulgriežiem. Maizes zīmju daudzveidība ir pārsteidzoša. Manu vākumu papildināja arī nenogurdināmā etnogrāfisko un dabas materiālu vācēja Viktora Grāvīša atradumi. Skaists pieraksts ir no Lutriņiem par Kurzemes krustakrustu - Māras zīmi. Vispirms ar delnas malu kukulītī iespiež parasto krustu. Pirmo līniju iespiežot, saka: "Lai nesadeg," otro pārkrustojot: "Lai jēla nepaliek," tad ar pirkstu pārkrusto visus četrus krusta galus, sakot: "Būs nabagiem, būs ceļa gājējiem, būs maziem bērniņiem, būs pašiem ar’!" Vidzemnieces vilkušas arī skujiņu jeb vārpiņu, saucot to arī par ugunszīmi. Savdabīgs ir slīpais krusts, vilkts ar 4 pirkstiem. Zemgalē iecienīts vienkāršais slīpais krusts, arī ar pirkstu galiņiem iespiestas "zvaigznītes" bet Latgalē dominē krusts.

Abrkasītis, mazais kukulītis, pelnurausītis...

Tad ar abrkasīti - rīku, kas atgādina mazu dzelzs kaplīti un ir kalēja roku darbs, - sakasa mīklu no abras malām un izveido mazo kukulīti, ko sauca arī par abrkasīti, sakasnīti, izkasīti, pelnu rausīti, pīlīti, mazo ruksīti, boķīti, paiķīti, piegāznīti, miekacīti, ātro kukulīti un citos mīļos vārdiņos. Tas izcepas pirmais, un to drīkstēja ēst bērni un cepējas. Nelielu mīklas piku, ierušinātu miltos, atstāj par ieraugu nākamajam cepienam. Cep arī rupjmaizes kukuli ar pildījumu - liek iekšā skābus kāpostus ar gaļu, reņģes, sālītu gaļu ar sīpolu gabaliņiem. Maizi cepot, kukulīti vajag noglaudīt gludu, lai būtu saticīga vīramāte. Cepēja nedrīkst sildīt muguru pret krāsni, lai mugura nesāp un maizes klaipiņš nesasprēgā. Kurš bada ar pirkstu maizīti, tas bada Laimes mātei acīs. Pēc izņemšanas no krāsns kukulīšus apslauka ar speķa šķēlīti vai mitru drāniņu un apsedz, lai mīkstāka garoziņa. Krāsni nekad neatstāj tukšu, bet ieliek kādas malkas pagalītes, lai paši nepaliktu tukši.

Spēka rika un svētība. Rudzu miltu biezputra

Visu kukuli nekad no mājas ārā nedeva, lai neaizdotu svētību. Pirmā rika, ko sauca arī par spēka riku, tika saimniekam, maizes audzētājam, bet galiņus gaidīja bērni un jaunās meitas. Griezt sāka no kukuļa platākā gala, lai pirmo izprecē vecāko meitu un lai tīrumā būtu lielākas vārpas. Maizi no kukuļa grieza saimnieks vai saimniece, iepriekš ar nazi pavelkot kukuļa apakšā krustu. Taču bija arī teiciens: "Ja maizi no klaipa pats var nogriezt, laiks iet ganos." Kukuli nekad nelika augšpēdus uz galda, jo tad velns barojoties un bads nākot mājās. Cepot no jaunajiem rudziem, abra tikusi izpušķota. Ja rudzi vēl nebija nopļauti un izkulti, tad samala vismaz tik daudz, lai varētu izvārīt rudzu miltu biezputru. To kūla ar speciālu, no egles gatavotu mieturi, lai putra nesaietu kunkuļos. Gardo biezputru ēda ar sviestu, krējumu, saceptiem gaļas gabaliņiem.

Lai Dievs dod sātu un gausu maizei mūsu galdā!

Literatūra

Indra Čekstere "Mūsu maize/Our daily bread", Rīga , Hanzas maiznīcas un Latvijas etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs, 2004.
"Maizes grāmata", Rīga, izdevis apgāds Zvaigzne ABC, sakārtojusi Vija Ancāne, 2008.

Indra Čekstere

© Tilde, 2011