Kapsētas Latvijā ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm. Laika gaitā tās mainījušās, bet kapu regulāras apmeklēšanas un kopšanas tradīcija ir noturīga vairāku gadsimtu garumā.

Aplūkojot kapu kopšanu vēsturiski, arheologu pētījumi parāda, ka gan kuršu ugunskapi, gan sēļu uzkalniņi stāsta par izrādītu cieņu aizgājējiem. 16. un 17. gadsimtenī, kad Kurzemes hercogistē un zviedru Vidzemē cēla baznīcas, par lielskungu, mācītāju un citu izcilu personu apbedījumu vietu kļuva dievnamu velves un pagalmi. Zemniekus joprojām glabāja kapu uzkalniņos. 18. gadsimtā, kad kurzemniekus nopļāva Lielais mēris (1710), bet vidzemniekus izkāva krievu sirotāji Ziemeļu karā, visa zeme abos Daugavas krastos bija kā milzīgs kapu lauks. Vajadzēja divu vai triju paaudžu mūžus, lai ļaudis kaut cik atspirgtu. Tikai 1773. gadā, kad Vidzeme jau bija Krievijas varā, gubernators izdeva pavēli kapsētas iezīmēt ar žogu vai valni apkārt. Aizliedza apbedījumus baznīcās vai to tuvumā. Vidzemē veidojās ļoti lielas kapsētas, kas aptvēra plašus novadus. Kurzemē, kad pēc 1864. gada sākās māju iepirkšana, daudzi, ieguvuši saimniecisko neatkarību, uz nopirktās zemes savai saimei un radiniekiem ierīkoja kapsētiņu. Laika gaitā tādas pārtapa par pagastu kapsētām.

Par kapu izdaiļošanu ar ziediem pirmie esot gādājuši hernhūtieši — Brāļu draudžu piederīgie ap Valmieru un Cēsīm 18. gadsimta beigās. Kurzemes zvejniekciemos cieņā bijusi kapu krusta rotāšana ar kokgriezumiem, lentēm un prievītēm. Kapakmeņi ar iecirstiem vārdiem, ģerboņiem un piemiņas zīmēm Rīgā sāka izplatīties jau 15. gadsimtā. Kad likums noteica apbedīšanas vietas ierīkot tikai ārpus pilsētas, 1773. gadā rīdzinieki ieguva Lielos kapus. 1910. gadā Rīgas dome atvēlēja gandrīz 100 ha lielu platību kapu ierīkošanai piepilsētas mežā. Tapa Meža kapi, kuri simt gadu laikā nu jau kļuvuši par ļoti plašu "pilsētu mirušajiem", kuras teritorija iesākumā tika sadalīta reliģisko draudžu pārziņai. Tikai Raiņa kapi ieguva neatkarību no konfesijām. Abi pasaules kari pārklāja Latviju ar karavīru kapiem.

Vasarā, laikā no jūnija beigām līdz septembra sākumam, nedēļu nogalēs kapsētās notiek kapu svētki, kuros pulcējas mirušo radi, draugi un kaimiņi, kuru ikdienas dzīve rit dažādās Latvijas vietās vai pat ārpus Latvijas. Kapu svētku tradīcijai nav vairāk par simt gadiem, bet tā ir spēcīgi iesakņojusies un uztur spēkā cilvēku piederību vietējai kopienai.

Gatavojoties kapu svētkiem, kapi tiek īpaši saposti - pie kopiņām noliktas vāzes ar ziediem, sveces, tiek uzbērta svaiga smilts, pārstādītas puķes, apgriezti košumkrūmi. Latvieši kapsētas kopj kā dārzus, un ainavu arhitekti atzīst, ka Latvijas kapsētas var uzskatīt par savdabīgiem parkiem.

Kapu svētku norise ietver mācītāja vadītu dievkalpojumu vai laicīgu ceremoniju ar mūziku, dzeju, runām un svinības, kas notiek vai nu ģimenes lokā turpat pie kapsētas, ja dzimtai piederīgie tuvumā vairs nedzīvo, vai tuvējās dzimtas mājās, vai arī plašākā vietēja kopienā - pagasta vai pilsētas rīkotos svētkos, kas pielāgoti kapusvētku norises laikam.

Literatūra

Sarmīte Feldmane, laikraksts "Druva".
Kapusvētki - arī visnomaļākajā nostūrī.//Latvijas Avīze 23.08.2008.

Māra Mellēna

© Tilde, 2011