Janis Rozentāls (1866-1916). Pēc dievkalpojuma (No baznīcas, 1894). Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums.

Latviešu mākslas studentu pulciņa "Rūķis" biedru lokā, Pēterburgā 19. gadsimta 90. gados brieda vēlme radīt darbus, kas atainotu dzimtenes dabu, sadzīvi un vēsturi. Šo nacionālpatriotisko centienu agrīna virsotne ir Jaņa Rozentāla glezna "Pēc dievkalpojuma" ("No baznīcas"), kas 1894. gadā Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijas diplomdarbu konkursā tika novērtēta ar pirmās pakāpes mākslinieka grāda piešķiršanu autoram un 1896. gadā Rīgā izpelnījās vispārēju ievērību Latviešu etnogrāfiskās izstādes Dailes nodaļā - pirmajā latviešu mākslas izstādē.

Gleznas radīšanas laikā gan Rozentālam, gan latviešu sabiedrībai kopumā bija svarīgi apjaust savu tautu kā daudzveidīgu veselumu. Mākslinieks šo uzdevumu īstenoja, attēlodams dzimtā Saldus baznīcēnu straumi, kuras plūdums lejup pa dievnama pagalma akmens kāpnēm izvēršas dinamiskā laikabiedru tipu galerijā. Gleznieciski saistošā mijā vienuviet ieraugām ļaudis spēku plaukumā, jauniešus, bērnus un vecīšus, kalpus un saimniekus, veiksminiekus un grūtdieņus - draudzi, kura pamazām atgriežas savās ikdienas gaitās, pa ceļam atklādamās mūsu skatieniem un sazarodamās figūru pāru iezīmētās sižeta līnijās. Netiešu apstiprinājumu vietas identitātes nozīmīgumam sniedz Rozentāla trīs gadus vēlākā jūsmīgā atsauksme par studiju biedra Johana Valtera diplomdarbu kā "gabalu no īstas un tieši Jelgavas dzīves". Sasaucē ar krievu peredvižņiku sociālo reālismu, taču bez viņiem raksturīgā negāciju akcentējuma, Saldus kalēja dēls izmantoja tikko notikušās akadēmijas reformas sniegto iespēju padarīt novadnieku atainojumu par diplomdarba kompozīcijas tēmu. Vairākus no gleznā iekļautajiem saldeniekiem no jauna sastopam nākamā gada darbā "No kapsētas" (1895, LNMM), kurā autoru jau vairāk nekā vietējās sabiedrības koptēls interesējuši plenēra gaismēnu efekti.

Mākslas zinātnieks Jānis Siliņš par šiem un citiem tautas dzīves tēlojumiem Rozentāla veikumā sprieda, ka "viņš nodibināja savu tradīciju mūsu zemnieku žanra glezniecībā, būdams tās klasisks meistars, kāds ir Blaumanis latviešu literatūrā". Tomēr šī tematiskā ievirze bija tikai viena no sava laika daudzpusīgākā latviešu mākslinieka ražīgās un neviendabīgās darbības šķautnēm. Rozentāls gleznoja ļoti dažādus sadzīves žanra darbus, portretus, reliģiskas kompozīcijas, folkloras motīvu un starptautiskā simbolisma iedvesmotas fantāzijas, strādāja stājgrafikā, grāmatu un preses grafikā, darināja dekoratīvu kompozīciju metus, rakstīja apceres par aktuālo mākslu un teorētiskiem jautājumiem, darbojās mākslas izglītības jomā, kā arī atstāja saistošām laikmeta liecībām bagātu epistulāro mantojumu. Viņa daiļradē paralēli un pārklājoties izpaudās reālisma, nacionālā romantisma, simbolisma, impresionisma, jūgendstila un neoklasicisma iezīmes, kuru īpatsvars mainījās atkarībā no daiļrades perioda un uzdevuma. Ar J. Rozentāla starpniecību Latvijas mākslā atbalsojās Eiropas mērogā izplatījušās idejas un paņēmieni, kuru apguvei vietējā vidē bija novatoriska nozīme.

Spara pilnā kalējdēla pārbaudījumu pilnais ceļš no trūcīga provinces amatnieka kuplās ģimenes klēpja uz akadēmijas izglītību un svarīgu veikumu gan nacionālās glezniecības veidošanā, gan Baltijas mākslas vispārējā modernizēšanā ir ne tikai guvis atspoguļojumu vēsturiskos pētījumos, bet arī iedvesmojis beletrizētu biogrāfiju rakstniekus kā spilgts latviešu lauku zēna sociālās un nacionālās emancipācijas stāsts. Kopš 1901. gada, kad Rozentāls no Pēterburgas pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, viņš kļuva par vienu no rosīgākajiem un ietekmīgākajiem Latvijas kultūras darbiniekiem, savukārt precības (1903) ar somu dziedātāju Elliju Forseli pastiprināja sakarus ar mākslas norisēm Somijā, kur Pirmā pasaules kara laikā, 1916. gada beigās noslēdzās gleznotāja mūžs.

Kristiāna Ābele

© Tilde, 2011