Jānis Jaunsudrabiņš (1877-1962). Ilustrācijas Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltajai grāmatai" (1914).

Nu jau daudzas latviešu paaudzes arvien jaunos izdevumos kopš mazotnes pavadījis nedalāms literārās jaunrades un ilustrāciju mākslas kopdarbs - rakstnieka un mākslinieka Jāņa Jaunsudrabiņa (1877-1962)

"Baltā grāmata" (1. d., Rīga: "Dzirciemnieki", 1914; 2. d., Rīga: "Valters un Rapa", 1921), kuras apakšvirsraksts "Simts tēlojumu vārdos un līnijās" norāda uz autora zīmējumiem kā autobiogrāfiskā vēstījuma līdzveidotāju. "Tik dziļu bērnu psihes izpratni, atveidotu kristalizētās, bērniem saprotamās formās, nav uzrādījis vēl neviens latvju zīmētājs," 1925. gadā rakstīja mākslas vēsturnieks Jānis Dombrovskis, pasludinādams "Balto grāmatu" par bērnu literatūras ilustrēšanas augstāko sasniegumu Latvijā.

Meklēt atbilstošāko veidolu iecerētajam vārdu un līniju apvienojumam palīdzēja ne tikai Jaunsudrabiņa agrās zēnības atmiņas, bet arī nopietni bērnu zīmējumu valodas un rotaļu pasaules vērojumi. Lineāras izteiksmes izvēli noteica apsvērums, ka "zīmējumā ir vieglāk atsvabināties no smagās īstenības un piegriezties stilizācijai", kas ir "atkāpšanās no parastajām, dabīgajām formām, lai to pašu izteiktu [..] koncentrētā veidā". Autors strādāja ar pārliecību, ka "bērnam nevajag ilūzijas, bet gan ierosinājuma", kas atšķirībā no Jāņa Roberta Tillberga krāšņajām ilustrācijām Annas Brigaderes pasakai "Misiņbārdis un stiprais kalps" (1913) atstātu brīvu telpu iztēlei.

Jānis Jaunsudrabiņš piedzima Sēlijā, Neretas pagasta kalpu ğimenē. Kad viņš pēc mācībām Vecsātu zemkopības skolā strādāja par Smuku muižas pārvaldnieku, jauneklī modās vēlme kļūt par gleznotāju; tā noveda vispirms Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā (1899-1904), bet pēc tam pie Alekseja Javļenska Minhenē (1905) un Lovisa Korinta Berlīnē (1908-1909). Latvijas mākslas dzīvē Jaunsudrabiņš piedalījās arī kā kritiķis un 1914. gadā publicēja pirmo vēsturiska nacionālās mākslas attīstības pārskata mēģinājumu. Viņa glezniecība, kurā valdīja ikdienišķi impresionistisks reālisms, nozīmes ziņā nevar mēroties ar literāro veikumu, turpretī jau laikabiedri par īpašu vērtību atzina "Baltās grāmatas" zīmējumus. Ilustrāciju oriģināli 1914. - 1916. gadā bija aplūkojami vairākās latviešu mākslas izstādēs Rīgā, Petrogradā un Maskavā. Mūsdienās daži no tiem ir saglabāti Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā.

Pols Gogēns savulaik aicināja Rietumu civilizāciju atgriezties no Partenona zirgiem pie bērnudienu šūpuļzirdziņa. Jaunsudrabiņš šajā ceļā nevilšus nokļuva pat soli tālāk, kur "tirgū pirktais papes zirgs guļ nomaļis un bērni spēlējas ar pašu taisītajiem", jo "cik skaistas govis un zirgi taču ir vienkārši kociņi". Pateicoties šai izpratnei, iespēja ar bērna acīm vārdu un līniju saskaņā atklāt "Baltās grāmatas" Mūsmāju pasauli uzrunā un bagātina arī citā vidē un laikmetā izaugušos mūsdienu cilvēkus.

Kristiāna Ābele

© Tilde, 2011