KinoVecāks par desmit minūtēm, dokumentāla filma Vecāks par desmit minūtēm (1978). Dokumentāla filma, 10.min. Režisors Hercs Franks. Scenārija autors Hercs Franks. Operators Juris Podnieks.
Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas izcilākais paraugs; filma - dvēseles kustība, kur satiekas režisora un operatora talanta dzirksts.
Viena no hrestomātiskajām Latvijas dokumentālā kino režijas izcilības — režisora Herca Franka (1926) filmām. Lakoniska, jēdzieniski ietilpīga, 10 minūšu garumā fiksēta izjūtu un emociju gamma, kas spoguļojas maza puisēna sejā. Kamera tieši kā spogulī veras bērna sejā, tikai pāris reižu aizslidinot savu skatienu citur — uz līdzās sēdošiem bērniem —, lai ātri vien atgrieztos pie šīs dokumentālās filmas/esejas galvenā fokusa — mazā puikas. Skatītājam nav lemts uzzināt, ko tad vēro šis puika, tik aktīvi pārdzīvodams un juzdams līdzi. Kino vēsturē gan fiksēts fakts, ka tā ir leļļu teātra izrāde, taču autori ne sekundes desmitdaļu neļauj ieraudzīt to, ko tik aizrautīgi skatās puika — pašu izrādi, kas izraisījusi spilgtās emocijas. Filmas autoru piedāvātajos spēles noteikumos tā nav būtiska. Būtisks ir bērns kā absolūti atklāta un savās emocijās — sajūsmā, izbrīnā, bailēs — patiesa dzīva radība. "Filma tika uzņemta vienā piegājienā... Otrreiz vairs neizdevās. Taču Juris (Podnieks) un es, mēs pilnīgi skaidri zinājām, ka jāuzņem ir pretskatā — kā spogulī skatoties. Jo viņš mums bija kā spogulis, mēs viņā redzējām sevi. Savu dvēseli," — tā Hercs Franks.
Melnbaltajā dokumentālajā filmā ir precīzas, atmosfēru radošas skaņas, mūzikas fragmentu izmantojums, taču tajā netiek bilsts ne vārds. Filmas autoru uzstādījums — vērot nepastarpinātas bērna emocijas, kurās viņš kļūst par desmit minūtēm vecāks — vairāk pieredzējis un emocionāli nobriedis — runā pats par sevi. Ne velti filma "Vecāks par desmit minūtēm" tiek uzskatīta par lakonisku un precīzu metaforu, kurā izmantoto izteiksmes līdzekļu askētisms ļauj filmai kļūt par jēgā ietilpīgu mākslas faktu —cilvēciska pārdzīvojuma fiksāciju.
Filma "Vecāks par desmit minūtēm" ir viena no tām retajām latviešu dokumentālajām filmām, kuras rezonanse pasaulē patiesi ir respektējama. Tā ir "obligātā skatāmviela" filmu mākslu studējošajiem. 2002. gadā tapa starptautisks projekts "Vecāks par desmit minūtēm", kurā apkopotas pasaules režijas izcilību režisoru — vāciešu Vima Vendersa, Vernera Hercoga, amerikāņu Džima Džārmuša un Spaika Lī, ķīnieša Čena Kaiges, soma Aki Kaurismeki — īsfilmas, kas piedzīvoja pirmizrādi Kannu starptautiskajā festivālā. Tā tika veltīts latviešu dokumentālā kino izcilībām Hercam Frankam un Jurim Podniekam; par to liecināja ieraksts filmas titros.
Herca Franka "Vecāks par desmit minūtēm" loģiski turpina latviešu poētiskā dokumentālā kino tradīciju, kas aizsākās 50. — 60.gadu mijā, kā pretstatu ideoloģiski angažētajam padomju dokumentālā kino kanonam nostatot izkoptu tēlainību, vizuālās plastikas un emociju tuvplānu meklējumus. Latviešu poētiskais dokumentālais kino tādējādi piedāvāja paralēlu — no ideoloģijas klišejām brīvu — realitāti. Tēlainība, kas raksturīga izcilākajām latviešu poētiskā dokumentālā kino filmām, raksturo arī "Vecāks par desmit minūtēm".
Herca Franks režijā darbojas kopš 1965. gada un ir vairāk nekā 30 dokumentālo filmu autors. Viņš ir viens no latviešu poētiskā dokumentālā kino tradīcijas dibinātājiem un spilgtākajiem pārstāvjiem. Izcilāko filmu vidū ir "Mūžs" (1972), "Aizliegtā zona" (1975), "Augstākā tiesa" (1987), "Augstā dziesma" (1989) u.c.
Dita Rietuma
Skatīt arī
skatīties filmu "Vecāks par desmit minūtēm"
© Tilde, 2011