Rainis (1865-1929). Gals un sākums 1912. Uguns un nakts. 1905.

Raiņa (1865-1929) dzejoļu krājumā "Gals un sākums" (1912) domātājs, tribūns un dzejnieks beidzot nonākuši saskaņā. Krājuma kompozīcija un aptvērums veidots ar latviešu literatūrā vēl nebijušu vērienīgumu, ko varētu apzīmēt ar jēdzienu "aptvert neaptveramo". Krājums jāuztver kā vienots veselums - faktiski tas ir poētisks, mītiskajā pasaules skatījumā sakņots pasaules modelis, turklāt šis modelis nebūt nav statisks - tā nav pasaules "fotogrāfija", drīzāk "Gals un sākums" ir mēģinājums izteikt vārdos pasaules kustību un mainību. "Gala un sākuma" nodaļas atdalītas nevis ar virsrakstiem, bet ar moto, kurā variējas viena un tā pati frāze: "Es ritu, ritu." Šī frāze dažādos kontekstos pamazām pārtop par mūžīgās kustības, mūžīgās mainības metaforu - un vienlaikus šī mainība ir arī Raiņa ētiskais ideāls: "Es ritu, ritu, / ņemot un dodot topu par citu - / Vēl ritu."

"Gala un sākuma" neparasto vērienīgumu vislabāk dienasgrāmatā komentējis pats Rainis. Krājumu veido desmit nodaļas. Ievadu Rainis nosacīti dēvē par "Atjēgšanu": "Cilvēks atjēdz, apzinās nepieciešamību meklēt savas esības jēgu." Seko septiņi "Meklēšanas" loki: pagātne, daba, mīla, darbs, sāpes, nāve, vientulība; šiem lokiem tekstā atbilst septiņas krāsas, septiņas dabas balsis, septiņi vainagi. Savā ziņā Raiņa meklējumi atsauc atmiņā Gētes Fausta pasaules izzināšanu Mefistofeļa pavadībā; atšķirība vien tā, ka Raiņa meklētājs, būdams 20. gadsimta personība, ir absolūts vientulis - un viņam savos meklējumos nākas piedzīvot vilšanos. Divas krājumu noslēdzošās nodaļas Rainis dēvē par "Atrašanu": liriskais varonis atrod "dvēsli - dzīves dziņu", "kosmosu - lielo pasauli" un abu šo elementu vienību: " [..] dvēsle sevi pielīdzina kosmosam, aug līdz bezgalībai." Taču pāri visam - absolūtās harmonijas alkas, kosmiskā dvēsele un dvēseliskais kosmoss, bezgalīgais esamības loks, ko nespēj pārraut pat nāve.

"Uguns un nakts" (1905) ir ievērojamākais simbolisma paraugs latviešu literatūrā. Rainis ļoti krasi nošķīra simbolu no alegorijas, atšķirībā no laikabiedriem uzskatīdams, ka simbols ir daudznozīmīgs, turklāt viens un tas pats simbols lugas ritumā vairākkārt spēj mainīt savas nozīmes. "Uguni un nakti" autors nodēvējis par "Senu dziesmu jaunās skaņās". Dziesma patiesi ir sena, jo luga ir Pumpura "Lāčplēša" pārfrāzējums: ir pārņemts sižets, to papildinot ar jaunām epizodēm, kas padziļina idejisko dimensiju, un tēlu sistēma. Kā liecina jau virsraksts, Rainis, būdams pārliecināts dialektiķis, lugas tēlus sašķēlis absolūtos pretstatos. No vienas puses - gaismas spēki: Lāčplēsis (tautas spēks un brīvības alkas), Laimdota (var uztvert kā Latvijas simbolu), latviešu virsaiši. No otras - tumsas spēki: Melnais bruņinieks, vācu iekarotāji, tautas nodevēji Kangars un Līkcepure. Šī uguns/nakts simbolika ir ļoti ietilpīga un daudzplākšņaina un tālu pārsniedz virsrakstā pieteiktās primitīvās dialektikas robežas. Būtībā tā ir universāla filozofija, kas ietverta vienkāršos un atpazīstamos simbolos. Tajā iekļaujas gan teiksmas sižets, gan 13. gadsimta notikumi, gan 1905. gada revolūcija, gan ceramā brīvā Latvija, gan mūžīgā gaismas un tumsas cīņa vispār. Īpatnējs tēls ir Spīdola, kuru parasti mēdz interpretēt kā skaistuma simbolu un Lāčplēša līdzgaitnieci. Taču faktiski Spīdola ir "Uguns un nakts" - un Raiņa simbolisma vispār - "atslēga". Spīdolas vārdi - "Es nepastāvu, es esmu kā saule, / Es tūkstoš krāsās pār zemi laistos - / Bet manā visumā spīd un dzīvo viss" - ir konspektīva simbolisma filozofija, kas iemieso Raiņa ideju par simbola mainību un daudznozīmību. Lāčplēsis un Laimdota ir skaidri un nepārprotami tēli, bet Spīdola, piemēram, dažbrīd mēdz biedroties arī ar tumsas spēkiem (citiem vārdiem, bez gaismas nav tumsas - un otrādi), tomēr tieši viņa ir tā, kas Lāčplēsim saka vārdus, kuri ir arī vairāku citu Raiņa darbu pamatā: "Mainoties uz augšu, tu likteni pārspēsi!"

Guntis Berelis

Skatīt arī "Gals un sākums" letonika.lv lasītavā

Skatīt arī "Uguns un nakts" letonika.lv lasītavā

© Tilde, 2011