Vanadziņš (1978). Leļļu animācijas filma, 10 min. Režisors Arnolds Burovs. Scenārija autori Jānis Rokpelnis un Arnolds Burovs, pēc Viļa Lāča stāsta, mākslinieks Gunārs Cīlītis, skulptore Ilze Kiršteina, operators Pēteris Trups, komponists Imants Kalniņš.

Monumentāls lakonisms un precīzas, emocionāli iedarbīgas detaļas, traģēdija bez afektācijas, veiksmīgi izvairoties no sentimentalitātes — leļļu kino klasiķa Arnolda Burova estētiski viengabalainākais darbs.

Arnoldu Burovu (1915—2006) pieņemts dēvēt par latviešu animācijas tēvu. Tieši viņš aizsāka animācijas tradīcijas Latvijā, 1964. gadā ierosinot Rīgas kinostudijā dibināt leļļu filmu uzņemšanas grupu. Burovs tolaik jau bija atzīts leļļu teātra mākslinieks. 1966. gadā nāca klajā pirmā Rīgas kinostudijas leļļu filma "Ki-ke-ri-gū", pēc latviešu tautas pasakas motīviem. Bija ielikts pamats spēcīgai leļļu filmu skolai, kas Burova vadībā eksistēja vairākus gadu desmitus. Viņa filmas vienmēr ir bijušas spilgtas autorības apzīmogotas, viņa rokraksts — īpašs un atpazīstams. A. Burova filmas raksturo gan īpatnā leļļu plastika, kas saglabājas itin visos viņa darbos (kaut arī meistars ir sadarbojies ar dažādiem māksliniekiem), drosmīgi tuvplāni, izsvērtas un sarežģītas mizanscēnas un daudzfigūru kompozīcijas. Taču būtiskākais — lelles Burova filmās kļūst par emocionāliem, individuāliem un niansētiem raksturiem!

A. Burova filmas vienmēr bijušas tematiski daudzveidīgas — viņš daudz izmantojis klasiskus literārus darbus, gan latviešu, gan pasaules: "Dullais Dauka" (pēc Sudrabu Edžus darba motīviem, 1968), "Vanadziņš" (pēc V. Lāča stāsta motīviem), "Kozete" (pēc V. Igo romāna "Nožēlojamie", 1977) u.c. Tapušas arī filmas, kas veidotas pēc orģinālscenārijiem par mūsdienu tematiku: "Pigmalions" (1967) u.c. Burovs ir veidojis arī filmas pēc O’Henri stāstiem "Sapnis" (1983) un "Pēdējā lapa" (1984), šajās filmās izmantojot ikonisko pasaules kino kultūras zīmi — Č. Čaplina Klaidoņa tēlu. A. Čaka dzejas iedvesmots ir liriski skumjais "Umurkumurs" (1976), savukārt par Burova metaforiskās izteiksmes kulmināciju kļūst H. Heines poēmas inspirētais "Bimini" (1981).

Pēc V. Lāča stāsta veidotais "Vanadziņš" ir viens no izteiksmē lakoniskākajiem un spēcīgākajiem A. Burova darbiem. Filmas darbība un emocionālais piesātinājums centrējas ap trim galvenajiem varoņiem - mazo puiku Vanadziņu, viņa rotaļbiedru kaķēnu un zvejnieku vīru — tēvu.

Filmas askētiskā, dramatiskā izteiksme, kurā uzdzirkstī poētiskas metaforas izmantojums (tēva rokās Vanadziņš jūtas "kā ar spārniem"), atturīgā, ziemeļnieciskā krāsu gamma spēj radīt nabadzīgās zvejnieku būdiņas atmosfēru, jūras un zvejnieku ikdienas skarbumu, kas kulminē traģēdijā — kādu dienu Vanadziņa tēvs nepārnāk...

Nenoliedzami, A. Burovs ir prasmīgs dramatisma meistars, viņam izdodas panākt traģismu un neviltotu līdzpārdzīvojumu saviem varoņiem. Filmas nesteidzīgais ritms, pat rituālā ikdienas rutīnas atkārtošanās, tēva un Vanadziņa tuvība — tas viss sagatavo eksistenciāli skarbajam finālam.

"Vanadziņš" ar savu vizuālo izteiksmi iekļaujas arī 70. — 80. gadu latviešu tēlotājmākslas tradīcijā, taču unikālākais gan šai, gan arī daudzām citām Burova filmām — tas emocionālais piesātinājums un raksturu niansētība, kāda tiek panākta ar "nedzīvām" lellēm.

A. Burova filmās tradicionāli nozīmīga ir mūzika (viņš strādājis ar I. Kalniņu — "Vanadziņā", ar R.Paulu — "Sapnī", "Pēdējā lapā" u.c.) Emocionālā ietilpība un mākslinieciskais blīvums Arnolda Burova darbus padara par unikālu latviešu kultūras mantojumu.

Dita Rietuma

Skatīt arī skatīties filmu "Vanadziņš"

© Tilde, 2011