Baltie zvani (1961). Dokumentāla filma, 24 min. Scenārija autors Hercs Franks, režisors Ivars Kraulītis, operators Uldis Brauns, meitenītes lomā - Ilze Zariņa.

Pagrieziena punkts Latvijas kinomākslā — ar spēlfilmas paņēmieniem uzņemts darbs, kas tomēr kļūst par pamatakmeni Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolai.

Hrestomātiska filma, kas aizsāka jaunu "laika skaitīšanu" latviešu dokumentālā kino vēsturē. Poētiskā eseja, kas seko mazas meitenītes ceļam 1960. gadu Rīgā, kļuva par jaunas, tā dēvētās Rīgas poētiskās dokumentālās kino skolas aizsācēju. Paradoksāli, jo filmā, kas tapa režisora Ivara Kraulīša, scenārista Herca Franka un operatora Ulda Brauna sadarbībā, ir izmantoti spēles elementi — ir zināms gan mazās meitenītes vārds (Ilze Zariņa), gan fakts, ka viņas impulsīvais klejojums pa Rīgas ielām, priecājoties par spožu, niķelētu briedi automašīnas "Volga" priekšgalā, par ziediņiem — baltajiem zvaniem — puķu veikla skatlogā, vēlāk pārdzīvojot to, ka viņas ziedu pušķītis ir nokritis dzīvas satiksmes vidū, u.c., ir filmas radošās grupas aranžēts.

Tieši šajā īsfilmā autori atrada to stilistiku, to poētisko nosacītību, ko vēlāk Rīgas dokumentālā kino meistari plaši izmantoja, lai savās filmās pēc iespējas vairāk izvairītos no obligātajām ideoloģiskajām nodevām un padomiskās patiesības sludināšanas.

"Baltajos zvanos" ieskanas atsauces uz pasaules kino klasisku — slavenajām pilsētas ritmu filmām. Te jāpiemin gan vācu režisora Valtera Rutmana "Berlīne — lielpilsētas simfonija" ("Berlin: Die Sinfonie der Grosstadt",, 1927, rež. V. Rutmans,) gan krievu avangardista Dzigas Vertova "Cilvēks ar kinoaparātu" ("Chelovek s kinoaparatom", 1929), kuras konceptuāli apspēlēja industriālo ritmu un cilvēka darbības kontrastu. Tā ir tuva arī 60. gadu pasaules kino tendencēm, kas respektē radošo brīvības un humānās vērtības (Georga Danelijas "Es soļoju pa Maskavu" ("Ja šagaju po Moskve") u.c.).

"Balto zvanu" sižeta aizmetnis — meitenīte atpaliek no saviem biedriem, metāllūžņu vācējiem, un dodas automašīnu straumes piepildītā pilsētā — kļūst par ieganstu sekot 60. gadu sākuma Rīgas urbānajiem ritmiem. Autori atsakās gan no diktora teksta, gan atklātu patiesību manifestēšanas, filmu "būvējot" tikai uz trokšņa un skaņu fonogrammas. Ideoloģiskā angažētība, atšķirībā no daudziem citiem, pat šķietami klasiskiem, poētiskās skolas darbiem (īpaši no Ulda Brauna lielfilmas "235 000 000" (1967)), "Baltajos zvanos" ieskanas minimāli — noplīvo vien LPSR karogs.

Baltie zvaniņi, kas meitenītei nokrituši uz kravas automašīnu straumes pārplūdinātās Ļeņina (tagad — Brīvības) ielas, filmā uztverami kā saasināts jauno Latvijas kino veidotāju poētisks vispārinājums. Šiem ziediem ir pa spēkam apturēt pat ceļa rulli — tātad cilvēciskā patība, humānās vērtības filmas autoru interpretējumā uzvar urbāno skarbumu. Tā ir pirmā reize, kad Latvijas dokumentālais kino cilvēcisko mērogu — mazu meiteni ar ziedu pušķi — uzskata par līdzvērtīgu industriālajām un (vai) vēsturiskajām norisēm. "Balto zvanu" poētiskais optimisms, tā metaforiskā valoda kļūst par alternatīvu tā laika obligātajiem ideoloģiskajiem mesliem.

Šī pilsētas ritmu un bērna ar baltiem zvaniem konfrontācija latviešu kino vēsturē palikusi gan kā spilgta laikmeta liecība, gan veiksmīga spēles elementu integrācija dokumentālā faktūrā, gan kā spoža formu rotaļa, kas manifestēja Latvijas dokumentālā kino veidotāju profesionalitāti un principu runāt par dzīvu cilvēku un humāniem mērogiem, bez ideoloģiskām klišejām.

Dita Rietuma

Skatīt arī skatiet filmu "Baltie zvani"

© Tilde, 2011