Atbildes, kuras tu meklē
Plūdons Vilis
J. Mediņš "Tev mūžam dzīvot, Latvija!", jaukatajam korim
J. Vītola Dūkņu sils, jauktajam korim
E. Dārziņš "Spāniešu romance", balsij ar klavierēm. 2. tēma

Vilis Plūdons
(arī Vilis Plūdonis, līdz 01.30.1922. īstajā vārdā Vilis Lejnieks)

(1874-1940)

Viens no latviešu dzejas reformatoriem un Eiropas klasisko tradīciju iedzīvinātājiem latviešu literatūrā. Izkopis balādes un poēmas žanru, dzejas formas un stila meistars, viens no izcilākajiem dabas liriķiem latviešu literatūrā, rakstījis patriotisko liriku, arī bērnu literatūras popularizētājs un izdevējs. Gandrīz 40 gadus strādājis par skolotāju gan lauku, gan Rīgas skolās; skolu vajadzībām sakārtojis hrestomātijas, izdevis mācību grāmatas.

Vilis Lejnieks dzimis 1874. gada 9. martā Bauskas apriņķa Bauskas pagasta Pilsmuižas Lejeniekos. Vecmāmiņa bijusi liela folkloras zinātāja, bērna fantāziju raisīja arī skaistā dzimtās mājas apkārtne, mežiem apaugušie Mēmeles līči. Mācījies Pilsmuižas pagastskolā (1884-1887) un Bauskas pilsētas skolā (1887-1890), līdztekus mācījās zīmēt, spēlēt klavieres, vijoli, mežragu un ērģeles. Skolas gados Vilis aizrautīgi lasīja latviešu un krievu literatūru. Izglītojies Baltijas Skolotāju seminārā (1891-1895) Kuldīgā. 1895. gadā laikrakstā Baltijas Vēstnesis publicētie pirmie dzejoļi, iznācis arī pirmais dzejoļa krājums Pirmie akordi.

1895. gadā Plūdons sācis strādāt par skolotāju Liezeres draudzes skolā (1895), pēc tam Bigauņciema pagasta skolā (1891-1892), kur pieredzētais noderējis, rakstot stāstus par zvejnieku dzīvi Selgā (1898) un Jūrmalas leģenda (1899), par šo tēmu tapusi arī poēma Divi pasaules (1899). Strādājis dažādās Rīgas skolās. Jau gadsimtu mijā dzejnieks kļuva slavens ar dzejojumu Rekviēms (1899), spilgtu traģēdijas žanra paraugu, un poēmu Atraitnes dēls (1901), tolaik spilgtāko darbu latviešu liroepiskā. Ar autobiogrāfisko darbu Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas (1901) V. Plūdons ienāca latviešu bērnu literatūrā.

1903. gadā dzejnieks salaulājās ar skolotāju Otīliju Kuču, no kuras drīz izšķīrās un 1904. gadā apprecējās ar Elfrīdu Melbārdi, viņu laulībā piedzima septiņi bērni - četras meitas un trīs dēli. 1905. gadā Plūdons piedalījās Skolotāju kongresā, kur tika ievēlēts par skolotāja biroja locekli. Revolūcijas iespaidā uzrakstīja poēmu Uz saulaino tāli, 1908. gadā tika izdots viņa tulkotais Nīčes darbs Tā runāja Zaratustra (tulkojums, kas savu nozīmi nav zaudējis vēl šodien) un mistiskās poēmas Baigi (1903) un Rēgi (1908), "kuros instinktu, vīziju un halucināciju pasaule atklāta augstā mākslinieciskā pakāpē" (Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 451. lpp.).

Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā (1915-1919) dzīvojis pie brāļa Jaungulbenē, aktīvi darbojies skolotāju organizācijās. 1917. gadā piedalījies Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongresā Valmierā, kas 1917. gada 24. decembrī pieņēma Latvijas pašnoteikšanās deklarāciju, taču iestājās pret lielinieku teroru un atbalstīja Latvijas Republikas dibināšanu. Šajā laikā uzrakstīts dzejolis Latvju himna (Mēs gribam būt kungi) un liroepikas krājums Dzīves simfonijas (1913), ar kuru Plūdons kļuva par izcilāko balādes meistaru latviešu literatūrā (balādes Dūkņu sils, Jumis - atriebējs, Salgales Mada loms, Tīreļa noslēpums). 1918. gadā iznāca dzejoļu krājumus Via dolorosa, kurā kara bēgļu dzīves tēlojums, kara šausmas un ilgas pēc brīvības. Labākajā patriotiskās dzejas krājumā No nakts līdz rītam (1921) dzejnieks rādījis latviešu tautas ceļu uz brīvu Latvijas valsti (1906-1919). Otrs svarīgākais Plūdoņa dzejas atzars - dabas lirika, veiksmīgākais šajā ziņā krājums 111 lirisku dziesmu (1918). Daiļrades raksturīgākās iezīmes - dzejas valodas virtuozitāte, metriskā un ritmiskā daudzveidība, smalka formas izjūta, muzikalitāte.

Pēc kara bijis Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas skolotājs (1919-1933), pievērsies bērnu dzejas rakstīšanai. Sarakstījis bērnu dzejas grāmatas Vītola stabulīte (1923), Kad Ziemassvētki pievārtē (1930), Pasaciņu šūpulītis (1933), dzejojumu pasaka bērniem Eža kažociņš (1921). 20. gs. 20. gados Plūdons sasniedza noteiktu meistarības pakāpi, ko vēlākajos gados vairs nepārspēja. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma publicēja vairākus dzejojumus Kārļa Ulmaņa atbalstam. Mūža pēdējo posmu ziedojis tikai literatūrai, dzīvodams gan Rīgā, gan Lejeniekos. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (II šķira, 1934) un Tēvzemes balvu (1938).

Dzejnieks miris 1940. gada 15. janvārī Rīgā, apbedīts Lejenieku (vēlāk Plūdoņa) kapos. Lejenieku mājās 1963. gadā iekārtots V. Plūdoņa memoriālais muzejs. Ir nodibināta V.Plūdoņa prēmija.

***

1913. gadā Indriķa hronikā aprakstīto seno zemgaļu cīņu iespaidā V. Plūdons saraksta vēsturisko balādi Salgales Mada loms. Guntis Berelis par V. Plūdoņa balādēm raksta: „Nosliece uz neapzināto, vizionāro un baismīgo saglabājās visā turpmākajā Plūdoņa daiļradē. Tā tas ir arī viņa meistarīgajās balādēs, kas rakstītas tradicionālajā romantiskās balādes tehnikā: pusapzinātās, tomēr kaut kur teksta zemdegās jaušamās šausmas kā pēkšņs, šokējošs impulss izšaujas burtiski pēdējās divās teksta rindās. Parasti Plūdonis izmantoja vācu romantisma klasiskos sižetus komplektā ar motīviem no Latvijas vēstures un folkloras. Pazīstamākā ir vēsturiskā balāde Salgales Mada loms (1913), kurā Madis, 13. gadsimta latvietis, zvejodams zivis, izvelk no upes cīņās ar vācu krustnešiem kritušā dēla līķi."

Viļa Plūdoņa poēma ,,Atraitnes dēls" (1901) ir skarbs stāsts par nabadzīgu jaunekli, kas, cerību spārnots, dodas uz Pēterburgu, lai iegūtu izglītību un varētu nodrošināt labāku dzīvi sev un savai mātei. Poēmas radīšanu esot iedvesmojusi piezīme laikrakstā Dienas Lapa par kādu nelaikā mirušu Pēterburgas Skolotāju institūta audzēkni, tāpēc poēmas varonis brauc studēt tieši uz Pēterburgu, kur pats autors nekad nav bijis. Jaunekļa dramatiskā cīņa tēlota trīs posmos: 1) šķiršanās no mātes un brauciens; 2) mācības pilsētā pilnīgā vientulībā, 3) jaunekļa slimība un nāve.

Dzejas vārdnīcā par V. Plūdoņa poēmas varonis rakstīts: ,,Atraitnes dēls viens no samanāmākajiem latviešu 20. gs. dzejas varoņiem - sapņotājiem (..). Censoņa tips, kas par spīti nabadzībai un apkārtējās pasaules pretestībai cenšas apgūt augstākās zinības, atrast dzīves dziļāko jēgu."

Izmantotā literatūra:

  1. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, R., 2003.
  2. 100 Latvijas personību, R., 2006.
  3. www.literature.lv
  4. http://garamantas.lv/lv/person/26066
  5. V. Plūdons Kopoti raksti, 1939, 1. sēj., 58.‒61. lpp.

Skatīt arī Atraitnes dēls

Skatīt arī par Vili Plūdoni citos letonika.lv resursos