Auseklis

(1850-1879)

Auseklis ir izcilākais nacionālā romantisma pārstāvis latviešu literatūrā. Dzejnieks, kas nodzīvojis īsu, taču ļoti piesātinātu un radošu mūžu.

Auseklis (īstajā vārdā Miķelis Krogzemis) dzimis 1850. gada 18. septembrī Valmieras apriņķa Ungurpils pagasta "Sīpolos" rentnieka ģimenē. Skolas gaitas sācis 1862. gadā Alojas draudzes skolā, turpinājis Dikļu un Ērgļu draudzes skolā. No 1868. līdz 1871. gadam mācījies Cimzes skolotāju seminārā Valkā. Seminārā tieši šis laiks bijis radošākais un aktīvākais, tur 1868. gadā notika Indriķa Zīles rīkotā Dziesmu diena - pirmā Valkas novadā un Latvijā. Tiesa, Cimzes seminārā valdīja vācisks gars, taču audzēkņi savā starpā runāja dažādās valodās un viegli pārņēma no Tērbatas nākošās jaunlatviešu idejas. Arī Auseklis izveidojās par dedzīgu jaunlatvieti un tautas pašapziņas modinātāju.

Valkā sācis atdzejot F. Šillera, J. V. Gētes, H. Heines darbus. J. Cimzes ierosināts, Auseklis pievērsās folkloras vākšanai. No semināra laikiem saglabājušies pirmie zināmie Ausekļa dzejoļi "Merķeļam", "Bizmaņu draugu dziesma", "Sentēvu reliģijai" u.c.

Pirmais iespiestais Ausekļa dzejolis ir "Kupleja no bizmaņiem" laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" (1872). Auseklis vērsās pret pārvācošanas politiku Latvijas skolās un aicināja tajās mācīt latviešu valodu. Par šo tematu viņš sarakstīja satīru dzejā "Vēstule iz Cēsīm".

1872. gada vasarā, neatradis darbu Rīgā, Auseklis kājām apceļoja Vidzemi. Viņam izdevās sarunāt palīgskolotāja vietu Lielvārdē, kur viņš nostrādāja no 1872. līdz 1874. gadam. Auseklis aktīvi iekļāvās vietējās sabiedrības dzīvē - pulcināja ap sevi jauniešus, runāja par gaišāku tautas nākotni, aicināja piedalīties jau nodibinātajā korī, kurā dziedāja arī pats. 1873. gadā Lielvārdes koris piedalījās I vispārīgajos latviešu dziesmu svētkos Rīgā, kur Auseklim radās iespēja noskatīties Riharda Tomsona lugu "Mika". Viņš nolēma to iestudēt arī Lielvārdē, tas arī tika izdarīts, par aktieriem iesaistot lielvārdiešus un ogresgaliešus. Auseklis gribēja sarīkot Lielvārdē arī divu viencēlienu ludziņu izrādi, bet mācītājs K. Krons to kategoriski aizliedza. Auseklis bija ļoti sašutis un nolēma, ka var ludziņas izrādīt ārpus Lielvārdes. Šis uzvedums, kas notika 1873. gada Ziemassvētkos "Vecuteļu" saimes istabā, sniedza Lielvārdes novada zemniekiem pirmos priekšstatus par teātri. Cilvēki gāja skatīties ar lielu interesi, lai uzzinātu, kas tad tā teātra spēlēšana ir. Skatītāji bija ļoti pārsteigti un saviļņoti. Ar mirdzumu acīs visi vērās teātra izrādīšanā kā brīnumā. Saimes istaba bija pārpildīta. Pēc izrādes ilgi skanēja jautras sarunas un dziesmas. Izrāde bija izdevusies. Notikušais iedvesmoja skolotāju jaunam darbam, un redzētais mirdzums zemnieku acīs deva viņam dziļu gandarījumu. Pēc izrādes Auseklis kopā ar lielvārdiešiem sēdās ragavās un, nakts tumsā dziedot, devās atpakaļ uz Lielvārdi. Liktenim bija paticis iekārtot tā, ka "Vecutelēm" kaimiņos dzīvoja Krona radinieces. Tā pavisam drīz tam kļuva zināms par teātra spēlēšanu, un Ausekli no darba atbrīvoja.

Auseklim Cimzes skolotāju seminārs bija iemācīts lūkoties savas tautas un zemes vēsturē. To Auseklis čakli lika lietā Lielvārdē, kur radās arī apcerējums par novada folkloru - "Vēstule iz Lielvārdes" ("Baltijas Vēstnesis", 1873), kā arī aizsākās draudzība ar dzejnieku A. Pumpuru.

Auseklim neizdevās atrast darbu Latvijā, 1874. gadā viņš aizbrauca uz Pēterburgu, kur strādāja par skolotāju angļu skolā, Meija un Vīdemaņa privātģimnāzijā, tikās ar domubiedriem - latviešu inteliģences pārstāvjiem - Kārli Baumani, Andreju Stērsti, Andreju Jurjānu, Pēteri Gūtmani, Kažoku Dāvi. Pēterburgā Auseklis uzrakstīja dzejoļu krājumu "Ozolu vaiņaki" (1875). 1876. gadā tika sakārtota "Dzeiju otrā grāmata" (abi krājumi publicēti 1888. gadā Ausekļa "Rakstu" 1. sējumā).

1878. gadā Pēterburgā iznāca Ausekļa "Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagasta valdību u.c. kalendārs 1879. gadam", kas tiek uzskatīts par pirmo moderno kalendāru latviešu valodā. Šajā kalendārā ir ap 300 latvisku personvārdu darinājumu. Tajā publicēts arī Ausekļa stāsts "Līdumnieks".

Dzīvē Auseklis bijis labs orators un diskutētājs, labprāt iesaistījies sarunās par visdažādākajiem jautājumiem. Tiesa, savā tautiskajā „jūsmībā" Auseklis nereti pārlieku aizrāvās, lietojot vietā un nevietā dzejas rindas un skanīgus teicienus. Daļa literatūrpētnieku uzskata, ka tieši Auseklis kļuvis par prototipu Pietuka Krustiņam brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikos".

Auseklis sarakstījis vairākus dzejoļus, kam komponēta mūzika. Slavenākā dziesma ar Ausekļa vārdiem ir "Gaismas pils", kam mūziku komponējis Jāzeps Vītols. Kopā ar Kārli Baumani Auseklis sastādījis kora dziesmu krājumu "Dziesmu vītols" (1877). Auseklis bijis satīras krājumu "Jauni dunduri", "Dunduru pēcnākami", "Dunduru padēli", "Dundurs pats" (1875-1878) idejiskais vadītājs un līdzstrādnieks.

Auseklis miris 1879. gada 6. februārī Pēterburgā, apbedīts Alojas kapos, kur 1898. gadā viņam uzstādīts piemineklis.

Skatīt arī Auseklis

Skatīt arī Auseklis

Skatīt arī Auseklis

Skatīt arī Auseklis