Rainis

(1865-1929)

Rainis, īstajā vārdā Jānis Pliekšāns, dzimis 1865. gada 11. septembrī Dunavas pagasta "Varslavānos". Tēvs Krišjānis, vairāku pusmuižu nomnieks, bija pietiekami turīgs, un Rainis saņēma ļoti labu izglītību - pabeidza Pēterburgas universitātes Juridisko fakultāti (1888). Strādājis Viļņas apgabaltiesā (1889), vēlāk par advokāta palīgu Jelgavā. No 1891. līdz 1895. gadam bija Jaunās strāvas laikraksta "Dienas Lapa" redaktors. 1894. gadā J. Pliekšāns iepazinās ar Elzu Valteri - dzejnieci Aspaziju, kas jau tolaik bija populāra dramaturģe. Šī tikšanās radīja pavērsienu dzejnieka dzīvē - Aspazija atklāja dzejnieku Raini un lika viņam noticēt, ka vientulībā rakstītā dzeja ir īsta māksla. No pieklājīga un iestīvināta jurista un žurnālista Rainis pārtapa par revolūcijas dzejnieku. 1897. gadā Rainis sāka strādāt par advokātu Panevēžā, kur 31. maijā tika apcietināts, šā paša gada Ziemassvētkos cietumā salaulājās ar Aspaziju, un abi tūlīt pēc tam devās uz pagaidu nometinājuma vietu Pleskavā. 1899. gada aprīlī Rainim tika piespriests izsūtījums uz Slobodsku Vjatkas guberņā. Trimdā tapa pirmais Raiņa dzejoļu krājums "Tālas noskaņas zilā vakarā" (1903).

1903. gadā Rainis saņēma atļauju atgriezties dzimtenē, kur kļuva par aktīvu sociāldemokrātu un 1905. gada revolūcijas dzejnieku. Revolūcija tika apspiesta, Rainim draudēja ne tikai apcietinājums, briesmās bija viņa dzīvība. 1905. gada decembrī Rainis un Aspazija emigrēja uz Šveici un dzīvoja Kastanjolas ciematā (tagad Lugāno pilsētā) pie Lugāno ezera. Latvijā viņi atgriezās 1920. gada aprīlī, dažas dienas pirms Satversmes sapulces vēlēšanām. Viņus sagaidīja ļaužu pilnas ielas, sveicēju tūkstoši. Satversmes sapulces vēlēšanās ievēlēja gan Raini, gan Aspaziju.

Miris 1929. gada 12. septembrī Majoros, apbedīts Rīgas jaunajos kapos, kas tajā pašā gadā nosaukti Raiņa vārdā.

Latvijas valsts 10 gadu jubilejai veltītu rakstu Rainis beidza ar pravietisku brīdinājumu: "Latvieši, sargājiet demokrātisko valsts iekārtu, jo līdz ar to bojā ies neatkarīgā nacionālā valsts!"

Raiņa literārais mantojums ir tik plašs, ka viņa darbus vienā lapaspusē nav iespējams uzskaitīt.

Bieži un daudz latviešu teātros iestudētas Raiņa lugas: 1905. gadā uzrakstītā simboliskā drāma "Uguns un nakts", kurā pausta Latvijas valstiskās patstāvības ideja, tā pausta arī poēmā "Daugava", ko Rainis rakstīja Pirmā pasaules kara gados. Emigrācijā, izmantojot folkloras motīvus, uzrakstītas lugas "Zelta zirgs" (1909), "Indulis un Ārija" (1912), "Pūt, vējiņi!" (1914), kā arī filozofiski dziļākā Raiņa traģēdija "Jāzeps un viņa brāļi" (1919), kas zināmā mērā bija Raiņa garīgās dzīves kulminācija. Pirmā pasaules kara notikumu ietekmē Rainis sarakstījis lugas "Spēlēju, dancoju" (1915) un "Krauklītis" (1920). Raiņa dzejai piemīt tāda daudzpusība, ka katrs režīms, katra vara atrod iespēju Raini "piesavināties", skaidrot viņa darbus tā, kā pašiem ērti. Raini par savu dzejnieku sauca arī padomju laikā, atrodot revolucionāras noskaņas Raiņa krājumos "Vētras sēja" (1905), "Klusā grāmata" (1909). Pati intīmākā un filozofiskākā Raiņa dzejas grāmata ir "Gals un sākums" (1912). "Dagdas piecas skiču burtnīcas", kas tika izdotas pēc atgriešanās no trimdas (1920-1925), Rainis nosaucis par romānu dzejoļos, un tas ietver gaišu mīlas liriku un filozofiskas pārdomas par cilvēka dzīves jēgu.

Par bērnu dzejas klasiku kļuvuši Raiņa dzejoļu krājumi "Zelta sietiņš" (1920), "Puķu lodziņš", "Lellīte Lolīte" (abi 1924), "Putniņš uz zara" (1925).

Latviešu literatūrā nepārspēti ir Raiņa tulkojumi, īpaši J. V. Gētes "Fausts", kā arī A. Puškina "Boriss Godunovs", Rainis tulkojis H. Ibsena, Dž. G. Bairona, V. Šekspīra, F. Šillera darbus.