Novele
Novele radusies 14. gadsimta vidū, kad Džovanni Bokačo savā darbā „Dekamerons" itāliešu agrīno noveļu tematiku papildināja ar antīkās literatūras motīviem.
Galvenā atšķirība starp noveli un stāstu meklējama tēlu izveides īpatnībās un darbības risinājuma veidā. Novelē nevis tiek rādīts tas, kas noticis, bet gan tas, kas atgadījies. Stāstā rādīta ikdiena, turpretī novelē tas, kas satricina ikdienu, pārtrauc tās mierīgo plūdumu. Intensīvais pārdzīvojums, kas piemīt vēstījumam par neparasto atgadījumu, rada noveles vienoto noskaņu.
Novelēs, rādot individuālo, parasti tiek dots filozofisks vispārinājums. Noveles pamatā liktais neparastais notikums parasti tiek risināts spraigi un strauji, darbības risinājums bieži iegūst dramatisku raksturu, ko bieži pavada intensīvs pārdzīvojums un negaidīts atrisinājums.
Ja novelei ir tvirta kompozīcija, intriģējošs sižets un notikuma attīstība ar negaidītu atrisinājumu, veidojas notikuma novele (latviešu literatūrā to pārstāv galvenokārt Jānis Ezeriņš).
Ja pārsteiguma pamatā ir jauna ziņa vai anekdote, rodas anekdotiskā novele.
Indivīda, viņa morāles, aizspriedumu un tieksmju padziļināta izpēte ir tipiska raksturu vai psiholoģiskajai novelei (latviešu literatūrā to pārstāv Rūdolfs Blaumanis).