Romantisms
(franču val. romantisme)
Romantisms iedibinājās 18. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Tā rašanās cēlonis ir radošas inteliģences nemiers ar klasicisma un sentimentālisma izpratni par sabiedrību un personību viņa dvēsele. Sentimentālisma jūtu pasaules vietā romantisms slavina dvēseli.
Individuālais romantisms aizsākās Jēnā, kur 1797.-1802. gadā dzīvoja Augusts un Frīdrihs Šlēgeļi, Novāliss un Ludvigs Tīks. Šis virziens sludina radošā es jūtu un gribas neatkarību. Cilvēks ir iracionāla mīkla, personības tapšanas - literārā darba mērķis.
Nacionālais romantisms dzima vēlāk - 1805-1809. gadā un par pamatvērtību izvirzīja pagātnes kultūru, folkloru un reliģiju.
Sabiedriskais romantisms radās 19.gs., oponējot nacionālajam romantismam. Tas aicina pievērsties universālām sakarībām - Visuma un Dieva izpratnei, cilvēces kopībai un laimei, protestē un cīnās pret ļauunumu pasaulē un tā radītājiem. Spilgtākie šī virziena pārstāvji ir Džordžs Gordons Bairons un Pērsijs Bišs Šellijs.
Latviešu literatūrā romantisms ieskanas 19. gs. 60., 70. gadu dzejā, kad Rietumeiropā tas vairs nav aktuāls. Šī posma dzejniekiem tauta ir svētākais vārds, kas šim strāvojumam dod nosaukumu - tautiskais romantisms. Viņiem senatne ir laiks, kad latvieši bija sava likteņa noteicēji.
Šim virzienam pieskaitāms gan Juris Alunāns, gan Auseklis, gan Pumpurs. Šī posma dzejnieki nenododas pašizziņai un neliek to veikt arī savas dzejas tēliem. Viņu nopelns ir nacionālās pašapziņas modināšana, folkloras, mitoloģijas un vēstures pētniecības aizsākumi, kā arī latviešu valodas kopšana.
80. gados latviešu dzejā rodas sentimentālais romantisms - savdabīgs individuālā romantisma paveids. Te pārsvarā pesimisma un melanholijas pinas noskaņas.
Gan tautiskais, gan sentimentālais romantisms latviešu literatūrā, no vienas puses, apliecina pasaules literatūras virzienu vēlīnu ienākšanu latviešu literatūrā; no otras puses, tie ir tikai savdabīga priekšspēle īstam romantisma uzplaukumam nākamajās desmitgadēs.
Skatīt arī romantisms
Skatīt arī Romantisms