Ausekļa dzeja

19. gs. 70. gados Auseklis kļuva par izcilāko tautiskā romantisma pārstāvi latviešu literatūrā. 1873.gadā viņš izdeva pirmo krājumu, kas saucās vienkārši - „Dzeijas". Krājuma „Dzeijas" (1873) dzejoļos atainotas tautas cīņas, apdziedāti pagātnes dievi un dabas skaistums. Ausekļa dzejas valoda ir ļoti tēlaina, ar spilgtām redzes un dzirdes gleznām, skanīga un muzikāla. Tāpēc viņa dzejoļi bieži komponēti (J. Vītols, E. Dārziņš). Pazīstamākā dziesma ar Ausekļa vārdiem ir "Gaismas pils", kam mūziku komponējis Jāzeps Vītols.

Kopā ar Kārli Baumani Auseklis sastādījis kora dziesmu krājumu "Dziesmu vītols" (1877).

Ausekļa proza

Prozā Auseklis sarakstījis vienu stāstu, kā arī publicistiskus un pedagoģiskus rakstus.

Ausekļa stāsts „Līdumnieks" iespiests viņa sastādītajā „Baltijas kalendārā" 1879. gadam. Tajā stāstīts par klaušu laikiem un paustas atmodas laika idejas. Ausekļa prozas stils ir gleznains, tēlojošs, tas nav piemērots reālas dzīves tēlojumam. Rakstnieks katrā teikumā grib ne tikai izsacīt kādu domu, bet arī radīt „daiļus" tēlus. Pie tam viņš arī še cenšas būt īsti latvisks, aizgūt gleznas, epitetus no latviešu folkloras.

„Vēstules iz Lielvārdes" ir sarakstītas 1873. gadā (publicēta ("Baltijas Vēstnesī"). dzīvodams Lielvārdē, Auseklis aizrautīgi pētījis tās puses bagāto un savdabīgo folkloru, par to arī viņš raksta šajā apcerējumā.

1876. gadā iznāca Ausekļa rakstu krājums "Paidagoģiskā gadagrāmata", kurā izskanēja aicinājums audzināt jauniešus nacionālā garā. Krājumā Auseklis atzīst, ka garīgā audzināšana nav šķirama no fiziskās, un plaši un daudzpusīgi runā par tolaik neierastiem skolas higiēnas jautājumiem: telpu vēdināšanu, pareizu sēdēšanu solos, organisma rūdīšanu. Auseklis izceļ dzimtenes vēstures apguvi un uzsver, ka nepietiekama dzimtās valodas mācīšana kavē arī citu valodu apzināšanu, "jo tikai caur tēvu valodas garu var tikt pie svešas valodas gara".