Rūdolfa Blaumaņa dramaturģijas raksturojums

Tāda pati daudzveidība kā prozā un dzejā valda arī R. Blaumaņa dramaturģijā. Viņa skatuves darbu žanrus, satura un formas amplitūda ir visai plaša. Viņš rakstījis gan vieglas situāciju komēdijas, kā "Zagļi" 1891, "Zelta kupris" 1892, "Trīnes grēki" (1897).

Pie tolaik populārā žanra, tā sauktajām tautas lugām, kurās raksturīga jautru skatu savijums ar nopietniem pat dramatiskiem notikumiem, Blaumanis pieskaitījis lugas "Ļaunais gars" (1892) un "Skroderdienas Silmačos".

Psiholoģiskā reālisma formā veidotas tagad par klasiskām kļuvušas: bēdu luga "Pazudušas dēls" (1893), "Indrāni" (1904) un "Ugunī" (1905).

R. Blaumaņa dramaturģijā tomēr skaidri saskatāmi daži nemaināmi principi. Pats galvenais - mākslas darbā cieši jāsapludina saturs, ideja un forma.

Latviešu teātra fenomens ir "Skroderdienas Silmačos" - tautas luga, ko katros Jāņos latvieši labprāt skatījušies un skatās un smejas līdz asarām un dzied līdzi Blaumaņa sirsnīgajām kuplejām.

Tomēr šīs Blaumaņa lugas liktenis ir bijis visai raibs. 1902. gada 31. janvārī un 1. februārī - divās nākamajās dienās pēc lugas pirmizrādes "Dienas Lapa" bija pilna ar iznīcinošām un rakstnieku pazemojošām recenzijām. Izrādās, lugai nāves spriedumu pasludinājis R. Blaumaņa darbabiedrs J. Asars. Šī luga R. Blaumanim sagādājusi daudzus rūgtus brīžus. Kaut arī parādījās arī citas visumā atzinīgas recenzijas, tomēr Rīgas Latviešu biedrības teātris nospēlēja tikai trīs izrādes. Bija jāpaiet pieciem gadiem, līdz teātris atgriezās pie noniecinātās lugas. 1907. gada iestudējums izrādījās pēdējais, ko autoram pašam izdevās skatīt.

Gandrīz vai jādomā, ka liktenis gaidīja lugas autora aiziešanu viņsaulē. Ar pirmajām autora pēcnāves izrādēm sākās "Skroderdienu" uzvaras gājiens pa Latvijas teātru skatuvēm. Šīs lugas iestudējumu un izrāžu skaits pārsniedz jebkuras latviešu oriģināllugas iestudējumu un izrāžu skaitu.