Reālisms
(latīņu val. realis - patiess)
Reālisms ir literatūras un mākslas virziens, kura pārstāvji cenšas patiesi objektīvi atspoguļot dzīvi, galveno vērību pievēršot tipiskajam. Reālisms izpaudās jau senajā un viduslaiku folklorā, taču visspilgtāk īstenojās Eiropā kā romantisma noliegums (1830–40). Nozīmīgākie reālisma pārstāvji – O.de Balzaks, G.Flobērs, Stendāls, G.Mopasāns, Č.Dikenss, V.Tekerejs, Ļ.Tolstojs, N.Gogolis, I.Gončarovs, I.Turgeņevs. Hronoloģiski reālisma attīstībā iezīmējās vairāki virzieni. Vispirms rodas psiholoģiskais, sociālais un ētiskais reālisms. Pēc Otrā pasaules kara izveidojas neoreālisms un mītiskais jeb mitoloģiskais reālisms.
Psiholoģiskais reālisms priekšplānā izvirza indivīda personiskos pārdzīvojumus. Atveidojot ikdienas pelēcību, tēlojumā dominē jutekliski priekšstati. Šādi ir franču rakstnieka Stendāla un angļu rakstnieka Č. Dikensa romāni. Latviešu literatūrā šī virziena paraugi ir R. Blaumaņa „Pazudušais dēls” un Regīnas Ezeras noveļu cikls „Cilvēkam vajag suni”.
Sociālais reālisms izceļ objektīvos dzīves nosacījumus un indivīda sociālās saknes. Tas pamatojas uz vispārinātiem tipiskiem tēliem. Šādu reālismu sastopam franču rakstnieka O.de Balzaka un G. Flobēra romānos. Latviešu literatūrā – E. Veidenbauma dzejā, V. Lāča, bet jo īpaši A. Upīša romānos.
Latviešu literatūrā reālismam bija divi attīstības posmi – agrīnais (1870–1818), ko var dēvēt par ētisko un daļēji arī par sociālo reālismu (Māteru Jura „Sadzīves viļņi” brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”; Apsīšu Jēkabs, J. Neikens, Doku Atis), un vēlīnais reālisms (19. gadsimta beigas – 20. gadsimta sākums), ko var dēvēt par sociālo un psiholoģisko reālismu (A.Saulietis, A.Deglavs, A.Niedra, R.Blaumanis, J.Purapuķe, A.Upīts).
Neoreālisms literatūrā ienāca 20. gs. 40. gados. Neoreālisma vēstījums tiecas pēc dokumentālas precizitātes, cilvēka dzīves tēlojumā netiek pieļauta nekāda estetizācija. Šis reālisma virziens attīstījās galvenokārt itāliešu literatūrā un kino.
Mītiskais jeb mitoloģiskais reālisms raksturīgs galvenokārt Latīņamerikas literatūrai 20. gs. otrajā pusē. Šā virziena rakstnieki veido neatkarīgu, mitoloģizētu pasauli vai tēlus, darbība aktualizē senu, mītisku sižetu. Iecienīts paņēmiens ir netiešu mitoloģisku citātu iekļaušana vēstījumā, konkrētību bagātinot ar simbolisku nozīmi.