Apsīšu Jēkabs

(1858-1929)

Apsīšu Jēkaba īstais vārds ir Jānis Jaunzemis, pirmos literāros darbus viņš paraksta vai nu kā Jaunzemju Jānis, vai Jāņzemnieks. Pseidonīms Apsīšu Jēkabs rodas tikai 1885. gadā, kad viņš jau kļuvis pazīstams rakstnieks. Apsīšu Jēkabs ir latviešu reālistiskā stāsta iedibinātājs.

Jānis Jaunzemis dzimis 1858. gada 8. decembrī Lizuma pagasta Kalaņģu mājās. Rakstnieka tēvs bija zemnieks, bet tajā pašā laikā arī vietējās pagastskolas skolotājs. Sagatavotu skolotāju trūkuma dēļ tajos laikos mācītāji par skolotājiem piesaistīja kādu daudzmaz izglītotu vietējo iedzīvotāju. Tāds bija arī rakstnieka tēvs. No tēva viņš apguvis pirmās zināšanas ar reliģiozu ievirzi. Mācījies Velēnas draudzes skolā (1868-1872) un Cēsu apriņķa skolā (1872-1874). Strādājis par skolotāja (tēva) palīgu. 1879. gadā beidzis J. Cimzes skolotāju semināru, iegūdams draudzes skolas skolotāja tiesības. Tolaik Cimzes seminārā lielu vērību pievērsa latviešu valodas izkopšanai - Cimze klasē analizēja un kritizēja tā laika avīžu, piemēram, „Baltijas Vēstneša", valodu. Varbūt no šīm stundām nāk Apsīšu Jēkaba atziņa, ka ne tikai Bībele, bet arī tautas dziesmas ir avots, kur smelties rakstniekam. 1879. gadā Apsīšu Jēkabs sāka strādāt Rūjienas draudzes skolā, kur vienlaikus par proģimnāzijas direktoru Rūjienā strādāja tikko Tērbatas Universitāti beigušais valodnieks Jēkabs Velme. Abi sadraudzējās un jaunais draugs rosinājis Apsīšu Jēkaba interesi par literatūru. 1881. gadā Apsīšu Jēkabs pārgāja darbā uz Kokmuižu, netālu no Valmieras, kur nostrādāja līdz 1893. gadam. Tieši tur uzrakstīti visi rakstnieka mākslinieciski augstvērtīgākie darbi.

1900. gadā Apsīšu Jēkabs pārcēlās uz Rīgu, kur strādāja par skolotāju Jāņa baznīcas meiteņu skolā (1900-1915), vadīja reliģiska laikraksta nodaļu. No 1916. gada viņš mācīja latviešu valodu un ticības mācību vairākās Rīgas ģimnāzijās. Miris Gaujienā 1929. gada 10. jūnijā, apglabāts Rīgā, Meža kapos.

Skatīt arī Apsīšu Jēkabs