Jānis Akuraters
(1876-1937)
"Skaistāks kā dzīve ir dzīves sapnis."
Jānis Akuraters
Latviešu dzejnieks, rakstnieks un politiķis. Dzejā jaunromantisma iezīmes. Saņēmis Tēvzemes balvu rakstniecībā (1937).
Jānis Akuraters dzimis 1876. gada 13. janvārī Dignājas pagasta "Jaunzemjos" mežsarga ģimenē. Mācījies Biržu pamatskolā, pēc tam Jēkabmiesta pilsētas skolā. Nokārtojis skolotāja eksāmenus un strādājis par skolotāju. 1903. gadā bijis Maskavas Universitātes Juridiskās fakultātes brīvklausītājs. 1905. gada 13. janvāra notikumiem veltījis savu pazīstamāko dzejoli „Ar kaujas saucieniem uz lūpām". 1905. gadā Iestājas Latviešu sociāldemokrātu savienībā. Izdots pirmais dzejoļu krājums "Zvaigžņu nakts". 1905. gadā viņš kopā ar citiem literātiem sacerēja, parakstīja un žurnāla "Dzelme" 5. numurā publicēja pirmo latviešu literatūras manifestu "Mūsu mākslas motīvi", kur aizstāvēja mākslas suverenitātes un modernisma principus. 1905. -1907. gadā J. Akurateru vairākkārt apcietināja un 1907. gadā izsūtīja uz Pleskavu, bet viņš aizbēdzis uz Somiju, tad Zviedriju, beidzot uz Norvēģiju. Trimdā uzrakstīja stāstu „Kalpa zēna vasara".1908. gadā atgriezās Latvijā. Pirmā Pasaules kara laikā bija latviešu strēlnieku pulkos, piedalījās Ziemassvētku kaujās. 1918. gadā ievēlēts Nacionālā padomē (vēlāk Tautas padomē). 1919. gadā iecelts par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta direktoru (1920 - par vietnieku). Radiofona direktors (1930-1934). J. Akuraters bijis Latvijas PEN kluba valdes priekšsēdētājs (1932-1937). Miris 1937. gada 25. jūlijā.
1933. gadā pēc arhitekta Vernera Vitanda projekta Jāņa Akuratera ģimene uzceļ sev koka savrupmāju Torņakalnā.
"Neparastu daiļumu viņa mājoklim piešķīra ne tikai daudzās Tones, Ubāna, Grosvalda, Strunkes gleznas, skaisti trauki un paklāji, bet kāda īpatnēja, klusa, vārdā nenosaucama atmosfaira."
Zenta Mauriņa
1991. gadā šai mājā tiek izveidots Jāņa Akuratera muzejs.
„Kamīnzāle jeb viesistaba ir mājas pirmā stāva centrālā telpa, kurā apskatāmas bīdermeijera stila mēbeles, dzejnieka meitai pirktās klavieres, V. Tones, K. Ubāna, O. Saldava, P. Puzinas gleznas, T. Zaļkalna veidots dzejnieka portrets. Pie kamīna, kas darināts pēc N. Strunkes meta, savulaik viesojās 30. gadu inteliģence - ritēja sarunas par dzīvi, kultūras aktualitātēm, skanēja mūzika.. Piemēram, J. Rudzītis 1947. gadā savās atmiņās rakstījis: "Kā tagad es redzu, ka mēs, neliels pulciņš, sēdējām pie sprēgājoša kamīna, kura allaž pa priežu šķilai iemeta gan pats dzejnieks, gan karaliski staltā Akuratera kundze, gan Laima, kas tolaik bija romāņu filoloģijas studente un klusībā pati rakstīja pantus. Tur bija arī Akuratera rakstu izdevējs Jānis Roze un Arturs Bērziņš, bet Kārlis Krūza, šis ikdienišķais ciemiņš Akuratera mājās, tovakar izdzēris dažas glāzes franču vīna, deklamēja savu tikko sacerēto "Caur parku izgāja Poruks, un mēs vēl te spriežam par dzeju..." Pēc tam šo brīnišķīgo dzejoli autora skandējumā esmu dzirdējis vairākkārt, bet nekad man tas nav radījis tik dziļu iespaidu kā toreiz pie Akuratera."
Tradīcija pulcēt cilvēkus zināmā mērā turpinās arī šodien - citā laikā, literāros un mūzikas vakaros aktualizējot būtiskāko mākslas procesos pagātnē un tagadnē un rodot sasaisti un paralēles ar J. Akuratera laiku"
citāts no www.rtmm.lv
Skatīt arī Akuraters Jānis