Eriks Ādamsons
(1907‒1946)
Dzejnieks un prozaiķis, dramaturgs un tulkotājs. Latviešu rakstniecībā ar Ādamsona literārajiem darbiem saistāmas galvenokārt divas īpatnības - skaistuma kults jeb estētisms un cilvēka dabas “smalkās kaites“.
Eriks Ādamsons dzimis 1907. gada 22. jūnijā Rīgā grāmatveža ģimenē. Mācījies Rīgas pilsētas elementārskolā un Rīgas 1. vidusskolā. Studējis tieslietas Latvijas Universitātē (1924‒1928). Darbojies biedrībā "Zaļā vārna" (mākslinieku biedrība 1925–38, kurā bija apvienojās jaunie mākslinieki, literāti, mūziķi). Pirmā publikācija – viencēliena komēdija "Amora apburtā lapene" (1924). 20. gs. 30. gados bijis profesionāls rakstnieks un tulkotājs. Savos darbos Ādamsons pievērsies tīrās mākslas principiem, bijis smalks estēts gan dzīvē, gan literārajos darbos. Autors sīki apraksta detaļas, raksturīga groteska un ironija. Tēlojumā viņš savij nopietno un komisko, izmanto neslēptu ironiju. Dzejoļu krājumi "Sudrabs ugunī" (1932), "Ģerboņi" (1937), "Saules pulkstenis" (1941), "Sapņu pīpe" (Stokholmā, 1951). Stāsti apkopoti krājumos "Smalkās kaites" (1937), "Lielais spītnieks" (1942). E. Ādamsona tulkojumā publicēti V. Šekspīra, O. Vailda, Dž.G. Bairona, R. Kiplinga darbi. Precējies ar radio diktori un rakstnieci Mirdzu Ķempi. Vācu okupācijas laikā strādāja grāmatnīcā un meža darbos, pretfašistisko darbu dēļ publicējies ar pseidonīmu Ēriks Rīga. Ar šo pseidonīmu 1943. gadā periodikā parādījās arī viņa vienīgais romāns "Sava ceļa gājējs". 2000. gadā izdots Ādamsona īsprozas pilnīgs kopojums "Dāvana".
1944. gadā E. Ādamsonam piešķirta Raiņa un Aspazijas piemiņas fonda prēmija. Ādamsons saslima ar tuberkulozi, ārstējās Biķernieku sanatorijā. Miris 1946. gada 28. februārī, apbedīts Raiņa kapos Rīgā.
Izmantotā literatūra:
- Latviešu rakstniecība biogrāfijās, R, 2003.
- http://www.literature.lv