Ojārs Vācietis

(1933-1983)

„Viņš uzdrīkstējās nenobīties un pierakstīt savas sirdsbalss teikto, lai gan tas bieži bija pretrunā ar valdošās nomenklatūras viedokli - par to nācās maksāt ar darbu nepublicēšanu ilgākā laika periodā un saņemt bargu padomju ideologu kritiku. Taču Ojāra Vācieša talantu apklusināt neizdevās: viņa vārdam piemita pārāk liels spēks un tauta viņu mīlēja. Tad arī valdošajai elitei neatlika nekas cits, kā „sodīt" viņu ar dažādiem Goda nosaukumiem un prēmijām. Taču arī tas nelīdzēja - Ojārs Vācietis nemainījās un konjunktūrai nepakļāvās. Viņš rakstīja atkailinātiem nervu galiem, kā bez ādas, atvērts visām sāpēm un laimei. Jā, arī laimei. Lai atceramies viņa nepārspējamo mīlestības liriku!" (Zinta Pencele, Ojāra Vācieša memoriālā muzeja galvenā speciāliste)

Ojārs Vācietis dzimis 1933. gada 13. novembrī Ziemeļvidzemē ‒ Trapenes pagasta Dumpjos. Mācījies Trapenes pamatskolā, Gaujienas vidusskolā (1948‒1952). Studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē Latviešu valodas un literatūras nodaļā (1952-1957). Strādājis laikrakstā Literatūra un Māksla, žurnālā Liesma, žurnālā Bērnība, un žurnālā Draugs, kā arī Rīgas kinostudijā par redaktoru.

O. Vācieša pirmais dzejolis Miera balss 1950. gadā publicēts Apes rajona laikrakstā Sarkanā Ausma. 1956. gadā iznāk pirmais O. Vācieša dzejoļu krājums Tālu ceļu vējš. No 1960. gada janvāra līdz pat pēdējam elpas vilcienam dzejnieka dzīvesvieta ir Pārdaugavā, kur dzeja pie Ojāra Vācieša „atnākusi" kustībā, staigājot pa Āgenskalnu, Torņakalna ieliņām, gar Mārupītes ievu un nātru džungļiem, ap Māras dīķi (dzejnieks to sauca par ezeru), pa Zaķusalas, Lucavsalas takām, gar Daugavas krastu no Bolderājas līdz Katlakalnam.60. gadu sākumā sarakstīta vispersoniskākā un mākslinieciski spožākā O. Vācieša poēma Balsij bez pavadījuma. Tā ir himna dzejnieka lielajai mīlestība un harmonijas avotam - Latvijas dabai. Šī sajūta caurauž visas dzejnieka grāmatas. Šajā laikā klajā nāk dzejoļu krājumi: Krāces apiet nav laika (1960), Viņu adrese - taiga (1966), Elpa (1966, LPSR valsts prēmija), Dzegužlaiks (1968), Aiz simtās slāpes (1969), Melnās ogas (1971), Visāda garuma stundas (1974), Gamma (1976), Antracīts (1978), Zibens pareizrakstība (1980), Si minors (1982); dzejoļu krājumi bērniem: Dziesmas par... (1965), Sasiesim astes (1967), Punktiņš, punktiņš, komatiņš (1971), Kabata (1976); publicistika - Ar pūces spalvu (1983).

Dzejnieka dzīves laikā publicēti 18 dzejoļu krājumi (to skaitā sešas grāmatas bērniem) un divas īsprozas grāmatas. Pēc dzejnieka nāves grāmatās Nolemtība (1985) un Ex libris (1988) iznāca savulaik periodikā publicētie, rokrakstā palikušie un cenzūras atraidītie dzejoļi. Viņš pārtulkojis M. Bulgakova romānu Meistars un Margarita.

1967. gadā O.Vācietim piešķirta LPSR Valsts prēmija, 1972. gadā LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums, 1977. gadā LPSR Tautas dzejnieka goda nosaukums, 1982. gadā PSRS Valsts prēmija.

Miris 1983. gada 28. novembrī Rīgā, apbedīts Carnikavas kapos. O.Vācieša bijušajā dzīvesvietā Altonavas ielā (tag. O.Vācieša) ielā 19 1992. gadā atvērts memoriālais muzejs.

Izmantotā literatūra:

1. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, R, 2003
2. 100 Latvijas personību, R., 2006.
3. memorialiemuzeji.lv/personibas/ojars-vacietis/
4. www.literature.lv