Edvarts Virza

(1883‒1940)

Dzejnieks, tulkotājs, sabiedrisks darbinieks

Viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta latviešu rakstniekiem, arī dzejnieks, prozaiķis, publicists, atdzejotājs. No Latvijas okupācijas līdz 1985. gadam par Edvartu Virzu nerakstīja un viņa darbus neizdeva.

Edvarts Virza (īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna) dzimis 1883. gada 27. decembrī Jelgavas apriņķa Silgales pagasta Rāceņos saimnieka ģimenē. Beidzis Bauskas pilsētas skolu (1901), Maskavā klausījies lekcijas tieslietās un tautsaimniecībā (1904‒1905), pēc tam dzīvojis dzimtas mājās „Billītēs", mācījies franču valodu un atdzejojis franču autoru darbus. 1916. gadā Edvarts Virza iestājās 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, kuru komandēja Jukums Vācietis. Šajā laikā viņš, uzrakstīdams vairākus dzejoļus par saviem cīņu biedriem, ieguva pulka dzejnieka slavu 1918.gada beigās E. virza bija nacionālās valdības laikrakstu žurnālists Liepājā un Valkā, galvenokārt publicējies laikrakstā „Tautas Balss". Bermontiādes laikā 1919. gada rudenī Virza pārnāca dzīvot uz Rīgu (no Valkas) un darbojās laikraksta „Latvijas Kareivis" redakcijā.

1919. gada rudenī Melngalvju namā dzejnieks iepazinās ar Elzu Stērsti. 1920. gadā Virza sarakstīja poēmu „Marselīne Nevermore", ko veltīja Elzai, bet 1920. gada 17. oktobrī abi dzejnieki apprecējās.

Virza bijis Latvijas Preses biroja vadītājs Parīzē (1920-1922); laikraksta „Brīvā Zeme" literārās daļas vadītājs (1923-1940), radiofona priekšlasījumu nodaļas vadītājs, Dailes teātra direktors (30. gados), Izglītības ministrijas Mākslas nodaļas vadītājs (1934-1936).

E. Virzas pirmais dzejoļu krājums - „Biķeris" (1907) izraisīja sašutumu literārajās aprindās tajā ietverto erotisko dzejoļu, jutekliskās pasaules atseguma dēļ.

Izdoti pavisam seši E. Virzas dzejoļu krājumi „Biķeris, „Dievišķīgās rotaļas" (1919), „Laikmets un lira" (1923), „Skaidrība" (1927), „Dzejas un poēmas" (1933) un „Pēdējās dzejas" (1941). Pēdējais krājums iznāca jau pēc E. Virzas nāves viņa dzīvesbiedre E. Stērstes sakārtojumā. Atsevišķi 1924. gadā izdotas poēmas „Hercogs Jēkabs" un „Karalis Nameitis", kas pieskaitāmas pie latviešu liroepikas augstākajiem sasniegumiem.

Īpaša ir soneta „Baiga vasara" vēsture. Tas uzrakstīts 1939. gada Trešajās Lieldienās un ir viens no mīklainākajiem darbiem latviešu literatūras vēsturē. Baigs pareģojums izskan rindās:

/Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,

[..]

/Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs,

/Bez laika kokiem augļi nokritīs,

/Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava.

Vai tā tiešam bija dzejnieka nākotnes vīzijas, grūti pateikt.

Par Edvartu Virzu saka, ka viņš bijis augumā mazākais latviešu dzejnieks, bet „līdzko Virza sāka runāt, viņa sparīgā valoda, asā ironija, galliskās divdomības un rablēziskās hiperbolas ar uzviju izlīdzināja auguma trūkumus. Viņš allaž vadīja sarunas, viņa skanīgā balss piepildīja telpu, viņa sparīgums aizrāva. Tikai īsu brīdi viņa klātienē sarunas kavējās pie ikdienišķām lietām. Gluži nemanot, viņš tās pievērsa mākslām un dzejai, un drīzi vien atskanēja pa citātam un, raugi, jau Virza sāka deklamēt un visi apklusa un klausījās kā apburti" - stāstījis Anšlavs Eglītis.

E. Virzas proza - tēlojumi un stāsti - apkopoti krājumā „Zaļā Zemgale" (1923). Viņa daiļrades virsotne šajā žanrā ir simboliskā poēma prozā „Straumēni" (1933), kas jau līdz 1942. gadam tika izdota desmit reizes, tulkota un izdota igauņu, krievu, vācu, franču, horvātu un ungāru valodā. Šī poēma uzskatāma arī par visas E. Virzas daiļrades konceptuālo atslēgu. Latviešu patriarhālās zemnieku sētas dzīve, darbs un paražas poēmā tēloti dziļā saskaņā ar gadskārtu ritējumu, no viena pavasara līdz nākamajam, uzsverot zemnieciskās pasaules uztveres mūžīgo patiesumu. Paši „Straumēnu" ļaudis maz individualizēti, viņu vispilnīgākās izpausmes ir iekļaušanās darbā, jo tajā viņi rod savas dzīves jēgu - iespējami pilnīgāk saplūst ar dabas noteikto ritmu.

Publicistikai E. Virza pievērsies no 1918. gada, rakstot par latviešu nacionālās dzīves, zemniecības tēmām, taču daudz rakstījis arī recenzijas par literatūru, mākslu, kultūru. Iznākuši viņa publicistisko darbu apkopojumi „Laikmeta dokumenti" (1920, 1930), „Zem karoga" (1935), „Jaunā junda" (1936). E. Virza uzrakstījis monogrāfijas „Pirmais Latvijas nacionālo karaspēku virspavēlnieks Oskars Kalpaks" (1927) un Kārlis Ulmanis (1935). 1938. gadā E. Virza saņēma Tēvzemes balvu.

E. Virza izcili atdzejojis franču autoru darbus, un šie atdzejojumi apkopoti grāmatā „Franču lirika XIX. gs." (1921)., „Franču renesanses lirika" (1930). Viņš tulkojis G. Flobēra un V. Igo darbus. 1926. gadā franču valodā izdota Edvarta Virzas apcere par latviešu literatūru.

Edvarts Virza miris 1940. gada 1. martā Rīgā, apbedīts Meža kapos.

Uzņemta filma par E. Virzas dzīves pēdējiem gadiem „Pēdējā vasara" (1992, režisore S. Rikarde).

Izmantotā literatūra:

1. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, R, 2003.
2. 100 Latvijas personību, R., 2006.
3. www.literature.lv
4. www.lv.wikipedia.org/wiki/Edvarts_Virza