Edvīns Raups

1962

Dzejnieks un tulkotājs

„Raups ir viens no spilgtākajiem 90. gadu dzejas novatoriem gan dzejas situācijas, gan formas savādošanā. Dzejas situācijā arvien mazāk saglabājas pazīmes, kas ļautu rast atbilstību dzīves situācijai, svarīga ir izkāpināti individuāla pasaules izjūta un pārdzīvojums, tiekšanās līdzsvarot intelektuālo bagātību ar emocionālo piesātinātību. Raupa metaforas un simboli bieži izsaka latviešu dzejā neaprobētas nozīmes. Raupa dzejā vienojas augstais, metafiziskais ar ikdienišķo, pierasto, kas sapresēts vienā izjūtā, vienā jēdzienā. Raups saglabā sevī iekšēji sakārtotu vērtību sistēmu, kuras centrā ir cilvēks, dzīvība, ar augstāko autoritāti Dievu." (I. Kalniņa).

Dzejnieks un tulkotājsEdvīns Raups (īstajā vārdā Edvīns Struka) dzimis 1962. gada 26. decembrī Siguldā, studējis Rīgas Politehniskajā institūtā, LU Svešvalodu fakultātē Angļu valodas un literatūras nodaļā (1987‒1988). Strādājis par literatūras redaktoru laikrakstos „Neatkarīgā Rīta Avīze, „Literatūra. Māksla. Mēs", „Forums", „Kultūras Forums" (2000‒2007). No spāņu un portugāļu valodas tulkojis F. G. Lorkas, O. Pasa, H. Kortāsara, H. L. Borhesa, P. Koelju u.c. darbus, kā arī literatūru bērniem.

Dzejā ienācis 1991. gadā ar krājumu „Vēja nav", pēc kura autors novērtēts kā neparedzamu metaforu meistars un brīvs blīvas valodas pārvaldītājs. Katrs nākamais krājums ir solis tālāk poētikas attīstībā, solis dziļāk dzīves filosofijā un visuma jēgas meklējumos. Otrs krājums „Dzīvo damies" iznāk 1995. gadā, 1997. gadā „Likteņstāstu sērijā - grāmata „33 mīklaini dzīves gadi un dzejoļi, 2002. gadā ‒ grāmata „Uzvāri man kaut ko pārejošu".

Dzejoļu krājumu „Putn" autors pats piesaka šādi: „Noķert, ielikt rāmītī mirkli nozīmē sagūstīt putnu ‒ vai to es gribu? Kas ir tas, kas aizrauj tevi kādā ainavā, domā, cilvēkā un kas nav ne šī ainava, ne doma, ne cilvēks? Iespējams, tā ir ilgi gaidīta atklāsme, laika un telpas poētiska kvintesence, kas vienmēr atrodas kaut kur tepat, dvēseles stiepiena attālumā un kas nekādā veidā nav sagūstāma. Ja nu vienīgi pārradāma. Tāpēc izvēlējos pazīstamu burtu kopu, kam ceļā pie manis, pie mums, aizrāvusies elpa ‒ putn'. Mans uzdevums ‒ iet pretimceļu, iet pretim vārdiem, kamēr sastopu to nozīmi, kas apaugļota ar bezvārdu atklāsmi. Vēl to sauc par dzeju." Dzejnieka jaunākais dzejoļu krājums „Mirklis šis" (2013) apbalvots ar „Latvijas Tekstu" gada balvu (2013).

Lai arī skolu programmās Edvīnu Raupu nereti raksturo kā sirreālismam tuvu latviešu dzejnieku, Raupam, kā uzsver Guntis Berelis „nav nekā radniecīga ar sirreālismu kā vienu no 20. gadsimta literatūras strāvojumiem. Raupa dzejā nav loģikas, cēloņsakarības (ne dzejoļu „sižetos", ne atsevišķu metaforu veidojumos), nav arī klasisko pretstatījumu gaisma/tumsa, labs/ļauns un tamlīdzīgi. Būtībā katrs dzejolis it kā mīņājas uz saprašanas robežas: tam var tuvināties, aptuveni apjaust, par ko autors runā un ko viņš, iespējams, tiecas pateikt, taču, kolīdz atbilde šķietami ieraudzīta, tā uzreiz pagaist nebūtībā. Raups atbrīvo vārdu no pasaules; viņa dzeja ‒ tās drīzāk ir vīzijas un redzējumi („Vienīgi aizverot acis, tu redzi")".

Saņēmis Klāva Elsberga prēmiju (1990), Rakstnieku savienības dzejas konkursa „Jauns, bet vēl dzejnieks" galveno balvu (1992), Raiņa un Aspazijas fonda balvu (1995), Konkursa „Preses nama grāmata" galveno balvu (2002), Dzejas dienu balvu (2003), Olivereto balvu dzejā „Trubadūrs uz ēzeļa" (2006), Gada balvu literatūrā (2008) un Ojāra Vācieša prēmiju (2008).