Liroepika
Liroepika ir daiļliteratūras starpveids, kurā apvienoti lirikas jeb dzejas (uz izjūtām, pārdzīvojumiem, domām sakņoti) un epikas jeb prozas (uz notikumu attēlojumu vēstījuma formā balstīti) elementi, un dažkārt arī dramaturģijas iezīmes. Šajā literatūras veidā iekļaujas vārsmotā valodā sacerēti daiļdarbi, kuros vēstījums par varoņiem un notikumiem cieši saistās ar autora subjektīviem pārdzīvojumiem un atziņām. Liroepiskos darbos pavīd daudz spraigas darbības un dialogu, kas tos tuvina dramaturģijai. Dramatiskais elements pieļauj izkārtot tekstu kā lugā - ar dialogiem, monologiem un remarkām. Šādos gadījumos literatūras teorijā mēdz runāt par lirodramatiku.
Liroepikas žanri ir eposs, balāde, romance, poēma, fabula.
Liroepikas veidam ir pieskaitāmi ir daudzi no Viļa Plūdoņa darbiem (Atraitnes dēls, Tīreļa noslēpums, Salgales Mada loms, Zagnicas kalējs), Rūdolfa Blaumaņa Tālavas taurētājs, Imanta Ziedoņa Poēma par pienu.