Postmodernisms
(latīņu val. post - pēc modo - nupat)
Vispārīgs apzīmējums pēdējo gadu desmitu pārmaiņām Rietumu kultūras un filozofiskajā apziņā, kurām raksturīgs modernitātes vērtību noliegums, pārliecība, ka mūsdienu sabiedrībā tā saucamie lielie naratīvi (politiskās ideoloģijas, universālie priekšstati, uzskatu sistēmas) zaudējuši nozīmi. Pēc franču filozofa Ž.F. Liotāra sprieduma "postmodernisms ir modernisms nevis savā beigu stadijā (post nozīmē pēc, modernismam sekojošs), bet gan rašanās fāzē, un šāds stāvoklis ir pastāvīgs", t.i., postmodernisms aug pašā modernismā visā tā vēstures laikā. (Piemēram, Marsela Dišana ready-made darbi (apgāzts pisuārs, kas eksponēts izstādē ar nosaukumu Strūklaka) tiek uzskatīti par dadaisma, viena no modernisma virziena, izpausmēm, kā arī ir piemērs postmodernisma mākslai).
Literatūras strāvojums veidojās 20.gs. otrajā pusē. Postmodernisma veidotāji ir Mišels Fuko, Žaks Deridā, Žans Bodrijārs, Žans Fransuā Liotārs, Umberto Eko, Džons Barts. Ja modernisms akcentēja laika kategoriju, tad postmodernisms - telpas kategoriju. Postmodernismam raksturīga telpas attīrīšana no tradīcijas klātbūtnes, no kultūras simboliem. Uzmanības centrā tehnoloģiska būtne, kas gremdējas tagadnē, uztver visu globāli, nepieskaroties nekam konkrētam. Postmodernisma cilvēks baidās no sevis paša, tāpēc vislabprātāk iznīcinātu jebkuru individualitātes izpausmi savā sejā-maskā (M.Fuko u.c. tiecība pazaudēt savu seju). Paši postmodernisti nereti raksta, ka viņi, atšķirībā no iepriekšējiem strāvojumiem un virzieniem, nepretstatot sevi nekam. Pazūd virkne kritēriju, kas iepriekšējos gadsimtos uzturēja literatūru (grafomāns - talants, savs darbs - literārā zādzība). To vietu ieņem citi jēdzieni: tirgus, reklāma, prasme sevi (rakstītāju) pasniegt,
Latv. literatūrā plašāk pārstāvēts prozā un literatūras kritikā, kaut sastopams arī dzejā: O. Ozoliņš, G. Berelis, A. Kolmanis, J. Einfelds, M.Zelmenis, E. Venters, Jo, E. Frīdvalds, O. Seiksts, V. Lukaševics u.c.
Avoti
J. Kursīte Dzejas vārdnīca.
http://www.rvvg.lv/