Aforismi

Aforisms - īsā formā izteikts vispārināts atzinums kādā filozofiskā, ētiskā vai sociālā jautājumā.
Izcelsme - sengrieķu "aphorismos" - kodolīga frāze, kas satur vispārēju patiesību.

Aforismus sacerēja jau antīkie rakstnieki, un pirmo reizi šo terminu lietoja Hipokrāts (Hippocrates of Kos; Hippokrátēs ho Kṓos; ap 460.g. pirms Kristus – ap 370.g. pirms Kristus) savā darbā Aphorismi, kas sākas ar mūsdienās joprojām plaši citēto: "Ars longa, vita brevis – Māksla mūžīga, dzīve īsa". 17. gadsimtā aforismi kļuva par atsevišķu literatūras žanru, tie rakstīti gan prozā, gan saistītā valodā.

Jau latvju dainās ir daudz aforismu, bet par pirmo aforismu jeb "domu izteikumu" žanra aizsācēju latviešu literatūrā uzskata rakstnieku, publicistu, skolotāju Reini Kaudzīti. "Filozofs zemnieku svārkos", tā viņu nodēvējis Atis Kronvalds. R. Kaudzīte sarakstījis ap 900 aforismu ar prātnieciski ētisku saturu, tajos manāma franču filozofa, rakstnieka, domātāja, Lielās franču revolūcijas ideologa Žana Žaka Ruso ietekme.

1898. gadā izdotajā brāļu Kaudzīšu kopoto rakstu krājumā Vija no kopotiem Kaudzītes Reiņa un Kaudzītes Matīsa rakstu darbiem iekļautie R.Kaudzītes aforismi veidoja pirmo oriģinālaforismu krājumu latviešu literatūrā.

"Aforisms ir zibens, kas visu aši apgaismo". Kopš daiļrades sākuma gadiem Rainis ir tiecies izteikties īsi un kodolīgi. 1896. gadā Rainis savās piezīmēs ierakstīja: "Jaunlaiku dzejai jāpaceļas līdz filozofijai, un tā kļūs nozīmīga un būs spēks dzīvē". Tēzei, ka poēzijā primārais ir doma un ideja, viņš sekoja līdz pat divdesmitajiem gadiem. Raiņa aforismi (kopskaitā ap 500) lielākoties tapuši Šveices trimdas laika beigu posmā un pirmajos gados pēc atgriešanās Latvijā. Viņš aforismus rakstīja gan dzejā, gan prozā, gan saistītā valodā. Daļa tekstu, kas publicēti, nav aforismi to pamatnozīmē, bet atziņas, kas izteiktas plašākā - tēlojuma formā, izmantojot dažādus mākslinieciskās izteiksmes paņēmienus, piemēram, dialogu vai monologu.

"Raiņa aforismu problemātika ir plaša un daudzpusīga: visa esošā pirmsākumi un tā izziņas iespējas, attīstība kā visu pasauli pārvaldošs princips un arī katra īsta cilvēka iekšēja nepieciešamība, dzīvība un nāve, cilvēka attieksmes ar dabu un citiem cilvēkiem, darbs un laime, pienākums un tiesības, prāts un jūtas, mīlestība un naids, vīrieša un sievietes psihes atšķirības, zinātne un māksla, vēsture un tagadne, nākotnes sabiedrība un nākotnes cilvēks utt. Rainis aforismus rakstījis emocionālā, dzejiskā valodā, ietverot tajos paradoksus, asprātības, nereti liekot domai atsegties asociatīvi. «Vairāk poētisko ziedu!» - viņš atzīmējis 1922. gada 21. februārī" /Mirdza Ābola, Raiņa Kopoto rakstu 1983. gada izdevumā/.