Anna Sakse

(prec. Abzalone; pseidonīmi ‒ Austra Sēja, Smīns, Trīne Grēciņa, Zane Mežadūja)

(1905‒1981)

Rakstniece, LPSR Tautas rakstniece (1965).

Rakstniecei Annai Saksei piemita smalks vērotājas talants, un savos darbos viņa atklāja cilvēku dzīves daudzveidību. Par iemīļotāko viņas darbu joprojām var uzskatīt grāmatu ''Pasakas par ziediem''.

Anna Sakse dzimusi 1905. gada 16. janvārī Lejasciema Lauzās sīkzemnieku ģimenē.

"Mazliet neparasta ir Annas Sakses bērnības pasaule ‒ dīvainās kaļķu lauzēju atstātās bedres, lauki, kuros kopā ar labību izaug papardes, maza māja pie smilšaina ceļa un visapkārt mežs." (I. Kiršentāle). Un vectēvs, kurš labprāt un daudz stāsta bērniem dažādus nostāstus, pasakas, kas paliek atmiņā uz visu mūžu. Viņas māte, pabeidzot pagasta skolu, zināja vācu valodu, aizrautīgi nodarbojās ar dziedāšanu, viņai patika lasīt, arī viņa bija laba stāstītāja. Rakstnieces tēvs bija apbrīnojams cilvēks. Viņa saimnieciskais talants bija tik izcils, ka nelielais zemes gabals, ko viņš rentēja, pabaroja visu ģimeni. Viņam patika spēlēt šahu. Tieši tēvs ieaudzināja meitā neizdzēšamu interesi par dabu. Priecāties par ziediem rakstniece iemācījās jau agrā bērnībā. "Varbūt man bija jākļūst par dārznieci?" – daudz vēlāk pajokoja viņa.

Rakstniece mācījusies Augulienas pamatskolā, Lejasciema ministrijas skolā (1916‒1919) un Lejasciema reālģimnāzijā (1920‒1924). Studējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē, bet studijas nav pabeigusi (1925‒1927). Strādājusi laikrakstā Pēdējā Brīdī par tulkotāju un korektori, saistījusies ar komunistisko pagrīdi. Kādu laiku strādājusi tēva mājās, tad atkal par korektori izdevniecībā Valters un Rapa. Darbojusies mākslinieku un rakstnieku biedrībā Zaļā vārna (1929‒1932). Otrā pasaules kara laikā evakuējusies uz PSRS. Latvijā atgriezusies 1944. gadā, dzīvojusi Madonā, Lejasciemā, Rīgā, no 1946 Mežaparkā. Piedalījusies Ārkārtējās komisijas darbā, kas izmeklēja fašisma nodarījumus. Strādājusi laikrakstā Cīņa, pievērsusies publicistikai, vēlāk strādājusi tikai literāro darbu.

Pēc Otrā pasaules kara rakstījusi padomju ideoloģijas apliecinošus darbus sociālistiskā reālisma estētikā, par ko saņēmusi vairākus nozīmīgus padomju apbalvojumus - Staļina prēmija, Latvijas PSR Valsts prēmija. 20. gadsimta 30. gados darbojusies nelegālās organizācijās (Sarkanā palīdzība, Latvijas revolucionāro rakstnieku, mākslinieku un žurnālistu apvienība). Bijusi PSRS Augstākās Padomes deputāte, Padomju Miera aizstāvēšanas komitejas locekle.

Pirmā publikācija ‒ dzejolis Dieva sapnis publicēts laikrakstā Tukuma Ziņas 1925. gadā. 20., 30. gados periodiskajos izdevumos publicē dzeju un prozu. 40. un 50. gados prozā rāda notiekošo Latvijas laukos pirmspadomju un kolektivizācijas laikā. Romāni Darba cilts (1941), Pret kalnu (1948; PSRS valsts prēmija, 1949), Dzirksteles naktī 2 daļas (1951‒1957). Īsajā prozā psiholoģiski pārliecinošs kara laika pārdzīvojumu tēlojums. Sarakstījusi daudzus stāstu un pasaku grāmatas bērniem: Trīs šķūnīši (1944), Čitas burtnīca (1958), Kā zaķis brauca uz Rīgu pēc skābu kāpostu sēklām (1986) u.c. Daiļrades pēdējā posmā rakstījusi literārās pasakas, kas apkopotas krājumos Kalējdēls Kaspars (1964), Pasakas par ziediem (1966).

Annas Sakses Pasakas par ziediem (1966)

Annas Sakses darbos izpaužas smalks vērotājas talants un jūtīga cilvēka iekšējās pasaules izpratne. Daiļrades pēdējā posmā viņa pievērsusies literārajām pasakām, kas ieguvušas plašu popularitāti un iznākušas vairākos izdevumos.

Iespējams, ka Pasakas par ziediem ir zināmākais no Sakses literārajiem darbiem, un interesanti, ka pasaku rakstīšanu aizsāka kāds pasakains notikums. Sakse kādā vasaras naktī braukusi apciemot vecākus, taču uz staciju neviens nav atnācis pretī. Tā kā bijis vēls, rakstniece izdomājusi iet īsāko ceļu, taču tas nebija labi pazīstams un veda caur mežu. Rakstniece apmaldījusies. Nezinot uz kuru pusi iet, viņa apstājusies un tad sajutusi, ka no meža noriņas plūdis salds un apreibinošs aromāts, tas nācis no maigiem bāliem ziediņiem ‒ naktsvijolēm. Jāpiemin, ka vecāku mājās viņa nonākusi tikai nākamās dienas vakarā, taču viņai bijusi sajūta, ka pasakainie meža gari viņu novirza no ceļa. Šis atgadījums rakstnieces atmiņā iespiedās tik dziļi, ka tam par godu tapa viņas pirmā pasaka Naktsvijole.

Literatūrzinātniece I. Kiršentāle raksta: "Ziedu pasakas cikla lielum lielo daļu caurvij doma par to, ka nekas no cilvēka mūža nezūd ‒ ne laime, ne ciešanas, ne labi, ne ļauni darbi. (..) Rakstniece saglabājusi arī tradicionālo tautā izveidojušos priekšstatu par ziediem. Viņas Vijolīte ir kautra un bikla, Magone ‒ neganta un kaisla, Lilija ‒ līgavas uzticības un nevainības simbols. (..) pasakās labi sadzīvo botānikas fakti ar visbrīvāko iztēli, reālais ar gluži pasakaino, brīnumaino, dzīvē neiespējamo, bet pasakai tik raksturīgo".

Izmantotā literatūra:

1. Ingrīda Kiršentāle. Dzīve un pasaka, R, 1975.
2. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, R, 2003.
3. www.rezeknesbiblioteka.lv/index.php/2bibliotka/izstazu-apskati/338-ziedu-fejai-annai-saksei-105
4. www.jvlma.lv
5. www.idejuforums.lv
6. www.zvaigzne.lv

Skatīt arī Gulbenes novada bibliotēka par Annu Saksi

Skatīt arī Rēzeknes Centrālā bibliotēka par Annu Saksi

Skatīt arī literatura.lv – Personas | Anna Sakse

Skatīt arī Noklausies, kā Harijs Misiņs lasa pasaku par Zaķa kāpostiem

Skatīt arī Annas Sakses "Pasakās par ziediem" – Gundars Āboliņš, Dita Krenberga un Valts Pūce. No klasika.lsm.lv

Skatīt arī Pasakas par ziediem no LSM Bērnistabas